Ziemeļamerikas latvieši

Pirmie zināmie latvieši Ziemeļamerikas Savienotajās valstīs ieradās jau 19. gadsimtā sākumā, ieskaitot hernhūtiešus jeb brāļu draudžu locekļus, kurzemnieks Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814) bija pirmais hernhūtiešu draudzes bīskaps ASV. Šajā laikā tika nodibinātas senākās ASV latviešu draudzes un biedrības Bostonā un Filadelfijā. 20. gadsimta sākumā Liepājas ostai no 1906. līdz 1924.gadam bija regulāra pasažieru kuģu satiksme ar Ņujorku ASV un Halifaksu Kanādā. Vidēji katru gadu no Krievijas impērijas uz Ziemeļameriku emigrēja ap 40 000 cilvēku. Viņu vidū, iepretī lielajam poļu, lietuviešu un ebreju skaitam, bija samērā maz latviešu, tomēr tiek lēsts, ka vairāki tūkstoši latviešu ieceļoja ASV. Viņu vidū bija arī nākamais politiķis Kārlis Ulmanis, kas ieguva izglītību Nebraskas universitātē un vēlāk strādāja Teksasā, atgriežoties Latvijā 1913. gadā. Lielākā daļa pirmā emigrācijas viļņa latviešu nomainīja savus vārdus un pilnīgi asimilējās amerikāņu sabiedrībā.

Pēc Otrā Pasaules kara ASV no bēgļu nometnēm 1950. gadu sākumā ieceļoja daudz vairāk latviešu, kas ilgstoši spēja uzturēt savu kultūrvēsturisko identitāti. 1951. gadā tika nodibināta Amerikas latviešu apvienība (ALA). Tika kopta latviešu kultūra, izdotas latviešu grāmatas, uzvestas teātra izrādes un sarīkoti plaša vēriena dziesmu svētki. Amerikas latvieši daudz darīja, lai veicinātu ASV valdības atbalstu Latvijas centieniem veidoties par demokrātisku, tiesisku un drošu valsti.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā sākās jauns latviešu ieceļošanas vilnis ASV, no kuriem lielākā daļa sākotnēji brauca turpināt studijas vai papildināties profesijā, bet vēlāk nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Precīzs šo jauno ieceļotāju skaits nav zināms.