Atgriezties mājās
06.04.10Kategorija: Austrālija
10 stundas vilcienā noteikti ir pārāk ilgs laiks. Tik daudz laika domāt, ka var paspēt izdomāt visādas trakas domas. Kā, piemēram – izlemt atgriezties Latvijā. Ceļā no Melburnas uz Adelaidi Lieldienu brīvdienās es izdomāju, ka pietiks man blandīties apkārt un ir laiks doties mājās. Patiesībā, tāda ideja mani neķer pirmo reizi. Jau kopš gada sākuma un augstskolas pabeigšanas mani epizodiski, bet regulāri, aizvien biežāk vajā doma par to, cik forši gan būtu atgriezties mājās. Visbiežāk es šādas domas pats ātri vien noraidu. Veselais saprāts saka, ka tā ir absolūti neprātīga ideja. Šeit ir fantastiska valsts, man ir viegls un labi apmaksāts darbs, es spēju sevi pilnībā uzturēt. Es varētu nodrošināt sev nākotni, veselības apdrošināšanu (kļūstot par pastāvīgo iedzīvotāju), dažādas sociālās drošības garantijas un visu citu, kas 1.pasaules valsts iedzīvotājiem pienākas. Te vienmēr spīd saule un ir silts. Izlausās fantastiski, un saprātīgs cilvēks nekad neizdomātu kaut ko tādu pamest. Ja mēs visi vienmēr rīkotos sapratīgi, tad pasaule būtu garlaicīga un tukša.
Veselais saprāts bieži vien smagi kļūdās savos aprēķinos. Organisms saka vienu, bet prāts pavisam ko citu. Un mēs visi zinām, kurš galu galā ir stiprāks. Jau no gada sākuma mans organisms mēģina man kaut ko pateikt. Mani vajā mistiskas sliktas pašsajūtas epizodes, kuras nav saistītas ar manu fizisko veselības stāvokli. Mans veselais saprāts ilgi cīnījās, un es pat vienu brīdi sev iegalvoju, ka tā varētu būt atkarība no kofeīna. Kā jau rakstīju, mani regulāri piemeklē savāds vājums, viegla galva, nedaudz drebelīga dūša. To var aprakstīt vienīgi kā sajūtu bērnam sēžot pirmo reizi uzgaidāmajā telpā pie zobārsta. Savāda, viegli kutinoša sajūta vēderā. Savāda gremošanas sistēmas darbība, bieži ļoti miegainas dienas (pat tad, kad ir labi gulēts). Pieļāvu, ka tas varētu būt iepriekšējā gada saspīlējums, neziņa par nākotni un karjeru, bet visiespējamākā diagnoze tomēr laikam ir ilgas pēc mājām. Nekas cits tas nevar būt.
Kad es jau 4 stundas biju sēdējis vilcienā, es sāku domāt par to, kāda gan jēga ir visai tai lielajai algai, ja es to visu iztērēju, lai varētu viens pats eksistēt Austrālijā? Visas tās “plašās karjeras iespējas”, kas šeit nākotnē varētu būt, labā sabiedrība, klimats – tas viss ir kaķim zem astes, ja tu esi viens pats. Es daudz labāk cīnos par iztiku kopā ar saviem draugiem Latvijā, nevis esmu bagāts un ēdu restorānā viens pats Austrālijā – otrā pasaules galā, kur pat īsti ar savējiem skaipā nevar parunāt lielās laika starpības dēļ. Es esmu sapratis, ka visas šīs labās lietas ir absolūti nesvarīgas. It īpaši tad, ja tu lielu daļu savā brīvā laika pavadi domājot, cik gan forši būtu atrasties kaut kur tuvāk mājām. Diemžēl saprast to kādam, kas nav bijis ilgu laiku izolēts tālu prom, būs grūti vai neiespējami. Tapēc tad, kad man kāds prasa (un man prasa daudzi) kapēc es pieņēmu tādu (muļķīgu) lēmumu, es varu stundām ilgi runāt par piederību, kultūru, identitāti, mājām un tādām lietām, bet patiesībā iemesls ir stipri fundamentālāks. Man ir sajūta, ka esot viens tālumā, es palaižu garām visu to cilvēku dzīves, kas man ir svarīgi. Man ir sajūta, ka es atbraukšu mājās pēc daudziem gadiem un es būšu svešinieks. Gan savai valstij un kultūrai, gan draugiem, gan ģimenei. Lūk.
Tādēļ es jau maija sākumā būšu atpakaļ Latvijā. Šie 3+ gadi Austrālijā ir bijuši nenovērtējami. Bez šiem gadiem es nekad nebūtu varējis saprast, kas es patiesībā esmu un kas man patiesībā ir svarīgi. Es esmu iemācījies daudz un gājis tālu uz priekšu radoši un profesionāli. Es domāju, ka darbu es atradīšu. Man ir kaudze ar idejām. Es gribu filmēt un taisīt filmas. Īsas, garas, vienalga kādas – tai auditorijai, no kā es pats esmu nācis. Es neatgriežos mājās, jo mani spiež apstākļi. Es to izvēlos. Varbūt tas izklausīsies absurdi, muļķīgi un salkani, bet es domāju, ka Latvija varētu būt par vienu kripatiņu labāka tad, ja es tur būtu. Katrā ziņā es centīšos, lai tā būtu.
Avots: reinistraidas.lv