Lietus vīrs

Kādu vakaru devos vēlā vakara pastaigā, dīvaini trokšņojošie kukaiņi un spocīgās ēnas zem milzu kokiem bija vērts redzēt. Mans ceļš mani aizveda uz Dienvidkrastu (Brisbenas upei) kur gluži kā no Pārdaugavas var vērot pilsētas rosību un košās gaismas pašam paliekot ārpusē.

Te arī pa kāpnēm kāpjot satiku šo vīru, sākumā izbijos, jo viņš ar visiem saviem mantu maisiem bija ērti iekārtojies uz kāpnēm, pa kurām gribēju tikt lejup. Tomēr sadūšojos un ar šeit tik ierasto "hey there" devos vīram garām. Viņš laipni atņēma sveicienu un izmeta vēl pāris ikdienišķas sarunas frāzes. Atklājās, ka vairums šejienesbomzīšu ir patiesi patīkami. Tumšā vakarā ejot kādam no tiem garām nav jāsatraucas par uzbrukuma iespējām, viņi izsaka laika prognozes, kas jau pēc piecām minūtēm izrādās kļūdainas, jo sāk līt kā no spaiņa, lai gan uz trepēm upes krastā sastaptais vīriņš mīļi informēja, ka šovakar jau nu gan vairs nelīs.

Pagaidām gan nevienu no kokvilnas biksēs un šņorzābakos vai sašmulētos šortos un pludmales čibās tērptajiem vīriņiem man nav gadeījies iemūžināt fotoattēlā. Ļoti daudzi no šeit atrodamajiem pilsētas klejotājiem ir aborigēni, turklāt ļoti izglītoti aborigēni. Bieži uz kāda no ēnā noslēptajiem parka soliņiem nākas redzēt uz paunām atbalstījušos klaidoni ar lielu interesi lasām grāmatu. Dažreiz viņu lielās bārdas un garie mati atgādina sen izmirušo hipiju kopienu pēctečus un tomēr viņi neprasa tev naudu, bet ir laimīgi dzīvojot šeit, kur par apsaldējumiem nu nemaz nav jādomā.

Raksta turpinājums kajamgaisa.blogspot.com/2010/03/lietus-virs.html