Brisbenā ir iestājusies ziema un naktī gaiss atdziest pat līdz +8 grādiem. Nezinu, vai paliks vēl aukstāks, bet skaidrs ir viens - vietējie tad jau domās par kažokiem, bet es uzvilkšu kādu plānāku jaciņu. Mājās sēžot pats nepatīkamākais ir mazliet nosalušās kājas. Bet nebija ilgi jāgaida un risinājums tam arī ir atrasts.

Īpašs paldies manai māmiņai, kas saņēmās un sapakoja vilnas zeķes paciņā un par spīti dažu pasta darbinieku idejai, ka vilnas izstrādājumus uz Austrāliju sūtīt nedrīkst, atrada kādu pasta dāmu, kas paciņu pieņēma un aizgādāja uz lielo pasta šķirotavu. Izcīnījusies cauri nezcik lidmašīnām un vairākiem pasta skeneriem, kas pārliecinās, vai sūtījums pieļaujams, mana paciņa nonāca Austrālijas pasta darbinieku rīcībā. Nebija ilgi jāgaida līdz arī tie sīkumos pārbaudījuši tās saturu ar rentgena un vēl nez kādiem stariem, nosūtīja mammas sapakoto paku uz manu pastkastīti. Visticamāk Austrālijas pasta darbinieki neatrada neko aizdomīgu, lai izlemtu manu paciņu atvērt. Jā, par privātuma tiesībām viņi te nedomā un bez kavēšanās atvērs jebkuru sūtījumu. Te pat ir TV šovs par pasta neatļautajiem sūtījumiem un ticu, ka lielās pasta darbinieku rokasgrāmatas sadaļa par uz Austrāliju nesūtāmajām lietām ir ļoti bieza. Uz šejieni piegādātais kabatas nazis tika atvērts nopētīts, tad aizlīmēts par jaunu un atsūtīts mums, laikam bija atļauts, bet zīmīti ar "atvērts pārbaudei, Austrālijas policija" līdzās internetveikalā iegādātajam nazim, mēs saņēmām.

Raksta turpinājumu varat lasīt: kajamgaisa.blogspot.com