Galvaspilsēta: Deli
Valsts platība: 3 287 263 km²
Iedzīvotāju skaits: 1 095 351 995
Oficiālā valoda: Hindi valoda, angļu valoda
Naudas vienība: 1 Indijas rūpija (INR) = 100 paisi
Starptautiskais tālsarunu kods: +91
Interneta adreses nobeigums: .in
Augstākā virsotne: Kančenjunga (8 598 m v.j.l.)
Garākā upe: Ganga
Valsts himna: Jana Gana Mana
Neatkarība: No Lielbritānijas 1947.gada 15.augustā
Valsts iekārta: demokrātiska republika
Vietējais laiks: GMT + 5:30
Svētku un izejamās dienas: Neatkarības diena- 15. augusts, Republikas diena- 26. janvāris
Nacionālais sportaveids: lauku hokejs
Nacionālais dzīvnieks: Bengālijas tīģeris
Nacionālais putns: pāvs
Nacionālais augs: lotoss
Elektrība: spriegums tīklā 230V
Robežvalstis: Pakistāna, Ķīna, Mjanma, Bangladeša, Nepāla, Butāna
Lielākās upes: Ganga, Brāmaputra,Jamuna,Godvari, Krišna un Inda
Augstākā virsotne: Kančendžanga (8598 m, uz robežas ar Nepālu)
Lielākais ezers: Valara ez.
Lielākais tuksnesis: Tara
Piederošās salas: Andamanu s-s., Nikobaru s-s., Lakadivu s-s., Amindivu s-s
Pussala: Indostānas
Populārākie tūrisma punkti:
Jama Masjid mošeja Deli, Sarkainais Forts, Džaipuras pils, Agras Forts, Tadžmahals, Šimla, Sarnath, Varanasi, Jantar Mantar observatorija Džaipurā, Hawa Mahal (Vēju pils) Džaipurā, Fatehpur Sikri pilsēta, Mumbaja, Rantambore parks, Humajuna kaps, Khadžuraho tempļi, Indijas vārti, Dzintara Forts.
http://www.indianembassy.se/
VĒSTURE
Agrīnā Indija
Senākās zināmās cilvēku pēdas ir akmens apmetnes Bhimtekā, Madyna Pradesh štatā, kas ir aptuveni 9000 gadus vecas. No 2600.g. p.m.ē. līdz 1900.g. p.m.ē. uzplauka Indus ielejas kultūra, kas ir viena no senākajām zināmajām kultūrām. Ap 1500. g. p.m.ē. Indijā iebruka āriešu ciltis no Centrālāzijas. Šo divu kultūru mijiedarbība radīja Hinduismu. Pirmajā gadu tūkstotī p.m.ē. Indijā izveidojās daudzas augsti attīstītas karaļvalstis. Uzplauka māks;a, matemātika, astroloģija, filozofija un tehnika. Radās budisma un džainisma reliģijas. 326 g. p.m.ē Maķedonijas Aleksandrs iekaroja ziemeļrietumu Indiju.
Viduslaiku Indija
Mūsu ēras 8. gadsimtā sākās musulmaņu iebrukumi Indijā. Tie savu kulmināciju sasniedza 12. gadsimtā, kad turku iebrucēji izveidoja Deli Sultanātu. 1526.g. Centrālāzijas vadonis Baburs iebruka Indijā un radīja Mugalu dinastiju, kas kontrolēja gandrīz visu valsti. Islama ietekme bija mazāka Dienvidindijā, kur turpināja valdīt Hindu karaļi. 15.gs. Indijā sāka ierasties Eiropas tirgoņi.
Koloniālā Indija
1498.g. portugāļi ieradās tagadējā Goa provincē. Viņiem sekoja iekarotāji no citām Eiropas valstīm. Indijas karaļvalstis bija vājas un tika viegli pakļautas. 19.gs. sākumā, Briti tiešā vai netiešā veidā kontrolēja lielāko daļu Indijas. 1857.g. indiešu karavīri sacēlās pret britu varu. Sacelšanās tika apspiesta un 1858.g. Indija tika oficiāli pasludināta par Lielbritānijas koloniju. Kā Lielbritānijas kolonija, Indija piedalījās abos pasaules karos Lielbritānijas pusē.
Vairākus gadu desmitus Indijā pastāvēja aktīva neatkarības kustība. Viens no tās ietekmīgākajiem vadītājiem bija Mahatma Gandijs. 1942. gadā viņš uzsāka nepakļaušanās kampaņu. Lielbritānija sākotnēji mēģināja to apspiest, bet pēc tam piekrita piešķirt Indijai neatkarību. Domstarpības starp musulmaņiem un hinduistiem noveda pie divu valstu: Indijas un Pakistānas dibināšanas 1947.g. 15. augustā.
Neatkarīgā Indija
1950. g. 26. janvārī Indija tika pasludināta par republiku. D;zavarharlals Neru kļuva par pirmo Indijas premjerministru. Neru valdības laikā notika divi kari starp Indiju un Pakistānu par Kašmiras provinci provinci un viens karš ar Ķīnu. Indija kļuva par vienu no Nepievienošanās kustības dibinātājvalstīm. Neru ekonomiskajā politikā bija jūtama sociālistiska ievirze. Pēc Neru nāves 1964. gadā, viņa vadītā Indijas Nacionālais Kongresa partija saglabāja lielu ietekmi un, ar nelieliem pārtraukumiem, vadīja valdību līdz 1996. gadam. Starp Indijas premjerministriem šajā laikā bija Neru meita Indira Gandija un viņa dēls Radživa Ganndijs. 1971.g. Indija iesaistījās vēl vienā karā ar Pakistānu. Šī karā rezultātā no Pakistānas austrumdaļas izveidojās neatkarigā Bangladešas valsts. 1975.g., premjerministre Indiras Gandijas izsludināja ārkārtas stāvokli. Daudzi viņas politiskie pretinieki tika arestēti. Ārkārtas stāvoklis tika pārtraukts 1977. gadā. 1984.g.. Indiru Gandiju nogalināja viņas miessargi, kas bija saistīti ar Sikhu seperātistu grupu.
1990-to gadu sākumā Indija sāka atkāpties no sociālistiskas ekonomiskās politikas. Pastiprinājās Hindu nacionālisms. 1992.g. decembrī Hindu nemiernieki izpostīja Babri Masjid mošeju. Tam sekoja musulmaņu atriebība un sadursmes starp hinduistiem un musulmaņiem visā Indijā. 1990-to gadu beigās pie varas nāca Bharatya Janata Partija (BJP), konservatīva Hindu partija. Tās vadībā Indija veica kodolizmēģinājumus, uzspridzinot 5 atombumbas 1998. gadā. 2004. g. vēlēšanās pie varas atgriezās Indijas Nacionālais Kongress.
Reliģijas
Indijā ir pārstāvētas daudzas tautības, valodas un arī reliģijas: džainisms, hinduisms, budisms, sikhisms un citas.
Budisms - viena no lielākajām pasaules reliģijām, kas pirms apmēram 500. gadiem pirms mūsu ēras ir radusies Indijā un eksistē arī mūsu dienās. Budismu ir radījis Buda (sanskritā 'apskaidrotais'), kas ir bijusi reāla persona un kas savā dzīves laikā meklēja dzīves jēgu no greznības līdz askētismam, kļūdams par jaunas mācības pamatlicēju, kura sludina vidusceļu - meditāciju.
Buda atklāj četras dzīves patiesības:
1)dzīve ir ciešanas,
2) ciešanām ir cēlonis (iegribas, kaislības, vēlmes),
3) no ciešanām ir iespējams atbrīvoties,
4) ciešanas ir iespējams izbeigt izejot astoņposmu ceļu, kuram beidzoties cilvēks nonāk līdz nirvānai - visu ciešanu izbeigšanai, kā rezultātā cilvēks ir arī atbrīvojies no reinkarnācijas (mūžīgās pārdzimšanas).
Budisms ir atteikšanās no pasaulīgajiem labumiem, cieši saistīts ar askētismu un dzīvošanu klosteros, kā arī mūkiem. Augstākais mērķis budismā ir nirvāna (stāvoklis, kad ciešanas, ar kurām ir pilna dzīve, ir izbeigtas), kā to sludina budisma svētie raksti (Tipitaka).Budisma galvenie virzieni ir: dzenbudisms, theravāda, mahājāna, lamaisms.
Džainisms - mainoties situācijai Indijā, apmēram 6. gs.p.m.ē izveidojās arī jauna reliģija.. Džainisms bija viens no pirmajiem, kas grāva vēdu autoritāti, sludinot savu patiesību - dzīvu būtņu neiznīcināšanu (ahimsu). Džainismam ir apmēram 3 miljoni sekotāju, kas galvenokārt dzīvo Indijā. Džainisma dibinātājs Mahāvīra Vardhamāna esot dzīvojis Ziemeļindijā, kaut gan iespējams viņš esot bijis tikai šīs kustības reformators. Sludinot dzīvības neiznīcināšanu, reliģijas sekotāji atsakās no ērtībām, ko sniedz modernizācija.
Sikhisms - viena no reliģijām Indijā, kas plaši izplatīta pa visu pasauli. Reliģijas aizsākumi meklējami ap 1469. gadu, kurā ir dzimis tās radītājs Nanaku un kurš kļūdams par klaiņojošu askētu, smēlās pieredzi un savā reliģijā izmantoja citu reliģiju elementus: izmantojot Ziemeļindijas svēto tradīciju, oranžsarkano tērpu, musulmaņu turbānu un lūgšanas krelles. Nanakas idejas saistījās ar pestīšanu, kas veicama caur dievu. Dievs ir viens, un Viņš ir persona, kas visur ir līdzās. Pestīšana nevar notikt ar ārišķīgiem rituāliem un lūgšanām, kā tas notiek citās reliģijās. Pestīšanai ir vajadzīgs guru jeb dievišķais skolotājs, kas ir dieva balss. Pamodinot dievišķo, apgaismotā persona skatās sevī un arī apkārt, saskatot harmoniju jeb dievišķo kārtību. Tikai meditējot par dievišķā vārdu, var notikt pestīšana.
Hinduisms - "mūžīgā reliģija", kas veidojusies 1. gadu tūkstotī p.m.ē. uz Vēdu reliģijas pamata, sludinot vēdu mitoloģiju. Hinduismu nav viegli izskaidrot, tam arī nav viena, īpaša pamatlicēja, kā arī mācības. Atbildi uz šo jautājumu varam meklēt Rigvēdā, hinduisma svētajos rakstos, kā saprast šo reliģiju kopumā. Brahma jeb Brahmans tiek uzskatīts par visa pirmradītāju un veidojas trijāde - Brahma, Višnu (pasaules kārtības uzturētājs) un Šiva (iznīcinošais spēks). Balstoties uz šo trijādi, iepriekšminētie dievi tiek pasludināta par vienas būtības trijām dažādām izpausmēm. Vēdās tiek dotas atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem cilvēka dzīve: kas ir cilvēks šajā pasaulē? Kas ir visa būtība, kā arī līdzīgi jautājumi, kas arī izskaidro šīs reliģijas popularitāti, jo tai ir vairāk nekā 700 miljoni sekotāju. Hinduisms ir dzīvesveids, kas ir pienākumu ceļš, kurā jāievēro sabiedrībā iedibinātā dievišķā kārtība. Sabiedrības pamatā ir ģimene.
Hinduisms sludina reinkarnāciju (pārdzimšanu). Cilvēks pieķeras iznīkstošām un iluzorām lietām, tādējādi atgriežas pie tām pārdzimstot. Tikai mainot savus uzskatus un domāšanu, atklājot savu esību un patieso būtību un atbrīvojoties, cilvēks vairs nepārdzimst. Darot sliktas lietas, notiek pārdzimšana zemākos līmeņos, piemēram, dzīvnieka, bet, darot labas lietas, notiek pārdzimšana augstākos līmeņos, piemēram, priestera līmenī. Cilvēka likteni nosaka karma, jo cilvēka daudzās dzīves ir saistītas, kaut arī katrreiz citā ķermenī, citā veidolā un citā vidē. Cilvēks nedrīkst pārkāpt pasaules kārtību, jo, neievērojot to, cilvēks tiek sodīts; cilvēka rīcību nosaka dharma - mūžīgais pienākums.
Hinduisms mainās un attīstās laika gaitā, piedzīvo pārmaiņas, ietekmē citas reliģijas (džainismu, budismu) un ir aktuāls arī mūsdienās, ko pierāda daudzie piekritēji reliģijai, kā arī izveidojušies reliģiskie centri ārpus Indijas. Viena no tādām aktivitātēm ir Krišnas apziņas kustība, kas ir pazīstama arī Latvijā.
Indija, kurā dzīvo apmēram miljards cilvēku, ir otra lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. taču apdzīvota ir tikai trešā daļa valsts teritorijas. Pilsētas ir pārapdzīvotas - vilcieni un autobusi parasti ir tik pārpildīti, ka cilvēki raušas pat uz jumta.
Indija un elle! Šis teiciens ir nācis no jūrniekiem un skan diezgan biedējoši. Daudzus ceļotājus tas uzreiz attur no izvēles apskatīt Indiju, un tikai drosminieki atļaujas to darīt. Un nenožēlo.
Kas tad īsti slēpjas aiz vārda Indija? To nevar ne attēlot, ne izstāstīt – to vienkārši ir jāizjūt un jāredz katram pašam.
Indiešu tradīcija pretēji eiropeiskajai māca, ka cilvēks nedrīkst censties būt dabas valdnieks, nedz arī lepoties ar savu varu pār to. Pēc šīs zemes lielo domātāju ieskata (sākot ar unipašidu sacerējumiem) cilvēks un pārējā dzīvā daba ir radinieki, un dvēseļu ceļošanas rezultātā pāriet viens otrā. Ar šo uzskatu saistīta nevardarbīguma mācība, kuras viskonsekventākie piekritēji ir džaini.
Indiešu dejas māksla un mūzika
Mūzika Indijā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, bez kuras nenotiek neviena reliģiskā ceremonija; tā ir arī svarīga teātros, dejas mākslā un citur.
Jau no senākajiem laikiem, sākot ar vēdām, aizsākās mūzikas tradīcijas Indijā. Sākotnēji tā bija deklamācija, stingri ievērojot noteiktus uzsvarus, pauzes un citus ritma nosacījumus. Iespējams pateicoties šādam ritmam un pusdziedāšanai, puslasīšanai, vēdas ir saglabājušās līdz mūsu dienām, kā arī tās ir viegli iemācīties no galvas.
Budistu tempļos vairāk ir izplatīta mantru dziedāšana, kas bieži izpaužas vienas frāzes vai skaņas ilgstošā atkārtošanā, tādējādi cilvēki cenšas novest sevi transa stāvoklī, lai sasniegtu augstāko skaidrību. Mūsdienās ir populāri šādi skaņu ieraksti zināmu klausītāju vidū.
Paralēli iepriekšminētajiem mūzikas veidiem pastāv arī tā saucamā klasiskā mūzika, kas ir laika gaitā teorētiski izstrādāta, izsmalcināta. Tas ir elitārs mūzikas veids, kuru praktiski neklausās vienkāršie, tam iepriekš nesagatavotie indieši. Klasiskajai mūzikai ir vairāki tās žanri: populārākais un svarīgākais no tiem ir rāga. Rāgai var vilkt paralēles ar eiropiešu simfoniskajiem skaņdarbiem nozīmības un uztveres ziņā; tikai simfonija ir pabeigts skaņdarbs, bet rāga katru reizi ir improvizācija, ko mūziķis rada izpildījuma laikā. Rāga nekad netiek spēlēta divas reizes vienādi. Savdabīgi, ka ir dažādas rāgas dažādiem gadījumiem, piemēram, rīta un vakara rāgas vai ziemas, rudens vai pavasara rāgas. Tās tiek izpildītas tikai tajos noteiktajos brīžos.
Interesanti ir indiešu mūzikas instrumenti; neatkārtojami formā, uzbūvē. Piemēram, mūzikas instruments viņa ir pagatavots no diviem kopā sastiprinātiem izžāvētiem ķirbjiem un bambusa niedres caurules, tad ir vēl tabla (bungas) un citi savdabīgi mūzikas instrumenti.
Mūzika nenoliedzami ir saistīta ar deju, un deja indiešiem ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Deja indiešiem ir ļoti izsmalcināta, baudāma; katrs tās elements ir savdabīgs un izstrādāts, vēstot par kaut ko. Katrs žests ir ar savu nozīmi, ko dejotājs izpilda dejas laikā. Lai precīzi izpildītu deju, ir ilgstoši jāmācās, apgūstot dejas mākslu sākot no pamatiem. Mitoloģija un senais ir arī ievīti dejās, tāpēc nereti dejotāji ietērpjas savdabīgos, mistiskos tērpos, kā arī lieto speciālu grimu, lai labāk izteiktu dejas domu un attēlotu mitoloģiskos tēlus. Daži to mēdz uzskatīt par piekto vēdu vai pat par jogas elementu.
Indijas māksla un arhitektūra
Indijas māksla un arhitektūra ir savdabīga un interesanta, kas veidojusies laika gaitā, daudz kā iespaidota, toties krāšņa un neparasta. To iespaidojuši gan daudzie reliģiskie uzskati, gan indiešu mitoloģija, kā arī daudz kas cits. Sen radušie mākslas un arhitektūras darbi, tradīcijas ir apliecinājušas sevi, ietekmējot gan Indijas kultūru, gan arī citu zemju kultūru līdz pat mūsdienām. Mitoloģiskie priekšstati, tēli, dievības, literārie varoņi, mīti - tie visi ir atspoguļoti Indijas mākslā un arhitektūrā.
Budisma izplatība Indijā veicināja daudzu kulta pieminekļu celtniecību. Stūpas (budisma relikvāriji, kurās tika uzglabāti Budas un tā mācekļu pelni), piemiņas stabi (stambhas) un klinšu tempļi (čaitijas) tika veidoti no akmens.
Stūpām ir puslodes forma, kam ir simbolisks raksturs: sfēriskā forma simbolizē debesis; trīs apaļās plāksnes virsotnē simbolizē budistu trīs pasaules, bet stūpas centrālā ass - pasaules koku, kas savieno debesis un zemi. Visievērojamākā ir Sanči stūpa (250. g. p. m. ē.), kuras augstums ir 16, 5 metri, bet pamata diametrs ir 36, 5 metri. Stūpai ir puslodes formā, un tai apkārt ir mūra sēta ar četriem vārtiem - toranām. Stūpas iekšpusē atrodas telpa, kurā glabājas dažādas relikvijas un urna ar pelniem. Virs puslodes centra atrodas tornītis ar vairākām ripām, kuras atgādina saulessargu un kas simbolizē izziņas pakāpes ceļā uz nirvānu.
Vēl viena tik pat arhitektoniski ievērojama celtne ir Ašokas stambha - stambhas ir monolīti stabi, kuru galā atradās kāda dzīvnieka figūra un kuru garums sasniedz pat 10 metrus; tās pavēlēja celt valdnieks Ašoka, liekot tajās iekalt valdnieka rīkojumus un budisma tekstus, kā arī ētiskos principus -, kuras augstums ir 15 metri. To rotā otrādi apgriezta lotoszieda formas kapitelis, bet virs kapiteļa atrodas lauvas figūra, kas simbolizē pasaules ziemeļu robežas apzīmējumu.
Ašokas valdnieka laikā aizsākās arī klinšu tempļu un klosteru kompleksu būve, kas turpinājās līdz pat mūsu ēras 8. gadsimtam. Tempļa telpa (čaitijas) atradās dziļi klints iekšienē, kas pārsteidz ar saviem izmēriem, piemēram, Karli tempļa čaitijas garums ir 41 metrs, kā arī ar perfekto celtniecību, ja ņem vērā, ka tajos laikos nebija pieejamas stalažas un citas palīgiekārtas celtniecībā. Kompleksi tika izveidoti interesantā manierē, kuros netrūka arī mūku mītņu - vihāru. Klinšu tempļos daļēji atdarinātas koka arhitektūras formas.
Adžantas komplekss ir viens no iespaidīgākajiem un vislabāk saglabājušajiem. Tas sastāv no 29 alām - 5 čaitijām un 24 vihārām - Vaghoras upes krastu klintīs. Īpaši ievērojami ir šī kompleksa sienu gleznojumi, kas zīmēti uz mitra apmetuma un attiecas uz Guptu dinastijas valdīšanas laiku, kad bija apvienoti ziemeļi un daļa Vidusindijas. Zīmējumi ir redzami gan uz sienām, kolonnām, tā arī griestiem. Gleznojumiem ir augsta mākslinieciska un izzinoša vērtība.
Guptu impērijas laikā bija vērojams ievērojams uzplaukums mākslas, arhitektūras, kultūras un citās jomās.
Savdabīgi un interesanti, krāšņi ir arī virszemē būvētie tempļi. Pārsvarā veidojot ēkas no koka, meistariem izdevās radīt neatkārtojamas daudzstāvu celtnes, kas bija ievērojamas ne tikai ar savu īpatnējo arhitektonisko veidojumu, bet arī ar rotājumu, dekoratīvo noformējumu, gleznojumiem. Iespaidīgās celtnes tapa pat vairākus gadu desmitus. Mūsdienās mums nav iespējas redzēt šīs unikālās celtnes, jo tās nav saglabājušās.
Krāšņums ar nebijušu sparu sāka dominēt 7. - 8. gadsimtā Indijas arhitektūrā, piemēram, Mahābalipuras un Rathas tempļi un citi. Vēlākajos gadsimtos sāka attīstīties citas tehnikas un iespējas, kas redzams viduslaiku tempļu kompleksos ar saviem iespaidīgajiem un krāšņajiem torņiem jeb gopurām. Izmantots plašs rotājums, kurā galvenokārt dominē mitoloģiskie motīvi. 12. - 13. gadsimtā, nonākuši musulmaņu jūgā, celtnieki sāk izmantot vairāk dekoratīvi lietišķās mākslas elementus, jo iekarotāji aizliedz attēlot dzīvas būtnes, kā arī seko citi aizliegumi. Stilā sāk dominēt Tuvo un Vidējo Austrumu tradīcija, kas ienes jaunas formas un vēsmas indiešu arhitektūrā. Viena no iespaidīgākajām celtnēm ir Tādž Mahals.
Klimats
Valsts dalās četrās klimatiskās zonās:
• rietumu piekraste no Bombejas (Mumbajas) līdz Trivandrumai - karsts un mitrs klimats,
• valsts ziemeļrietumos, Radžstānas, Džammu un Kašmiras štatos - karsts un sauss klimats,
• austrumos un ziemeļaustrumu štatos - karsts un mitrs klimats
• ziemeļos, no Pendžaba zemienes līdz Dekanas rietumu daļai valsts vidienē - mēreni sauss.
Šajā milzīgajā valstī ir iespēja izvēlēties piemērotus laika apstākļus. Šeit eksistē trīs galvenie gadalaiki - karstuma sezona, lietus un aukstuma sezonas. Februārī gaisa temperatūra sāk pamazām celties, pašas karstākās dienas ir no maija - jūnijam. Šajā laikā, kad temperatūra turas pie 45°C, labāk ir doties uz kalnu kūrortiem vai pārgājienā uz Himalajiem. Dienvidos jūnija sākumā, bet ziemeļos jūlijā, sākas lietus sezona. Lai arī lietus nelīst katru dienu, taču labāk šajos mēnešos pabūt Radžasthaņa, kad tās tuksneši ir īpaši skaisti. No oktobra sākas labākais laiks tūrismam: zilas debesis, silta saule un pirms rudens vēsums. Decembrī un janvārī dažās ziemeļu pilsētas zeme dažkārt pārklājas ar sarmu, bet Himalajos kalnu slēpošanas sezona rit pilnā sparā.
Indijā ir 3 atšķirīgi gadalaiki: ziema, vasara un musonu gadalaiks. Ziema sākas novembrī. Ziemai raksturīgs sausums un relatīvi zemākas temperatūras (dienā no 12-18 C Deli līdz 30 C Indijas dienvidos, naktī no 2-6 C Deli līdz 20 C dienvidos). Martā ziemu nomaina vasara, ar ļoti karstu un sausu laiku. Maijā dienas temperatūra lielā daļā Indijas sasniedz 40 C. Jūnijā vasaru nomaina musonu vēji, kas atnes spēcīgas lietusgāzes un nedaudz vēsāku laiku.
Iedzīvotāji
Pēc iedzīvotāju skaita, Indija ir otrā lielākā valsts pasaulē. Vienīgā valsts, kurā ir vairāk iedzīvotāju, ir Ķīna. Oficiālais iedzīvotāju skaits valstī ir apmēram 1027 miljonu, taču dati var būt neprecīzi. Paši valsts iedzīvotāji apgalvo, ka īstenībā tas esot daudz lielāks, jo bezpajumtniekus, kas naktīs guļ uz ielām, nevarot ne saskaitīt, ne reģistrēt. Tāpat esot arī ar būdu un telšu iemītniekiem. Tos valdība ik pa laikam no pilsētām izdzenājot, daudziem pat piešķirot zemi, tomēr lielākā daļa atgriežoties pilsētās.
Apmēram 27% valsts iedzīvotāju apdzīvo pilsētas. Lielākās pilsētas ir Mumbai (Bombeja), Deli, Kolkata (Kalkuta) un Čennai (Madrasa).
Lauku sievietes ir slaidākas un izskatīgākas par pilsētniecēm. Viņas valkā ļoti daudz rotaslietu, pat ikdienā, iedamas strādāt uz lauka. Jo dziļāki lauki, jo vairāk sievietēm rotu. Vīriešiem tradicionāla apģērba sastāvdaļa laukos ir ap gurniem apsieta lupata, kājās apavi ar smailiem, uz augšu uzliektiem purngaliem, galvā turbāns.
Musulmaņus var atšķirrt tieši pēc apģērba- vīrieši mēdz valkāt baltas, apaļas cepurītes un garus „ kreklus” kas sniedzas gandrīz līdz zemei. Sievietes staigā garās melnās vai baltās drēbēs atkarībā no tā, kurai Muslimu grupai pieder. Daudzām sejas ir aizklātas, redzamas tikai acis.
Gandrīz visi hinduisma ticības pārstāvji- Hindu- audzē ūsas, bet bārdas ir tikai Sadhu jeb svētajiem vīriem, kas atteikušies no pasaulīgas dzīves, un svētceļniekiem.
Vairākums indiešu ir hinduisti (83%). 13% iedzīvotāju ir musulmaņi un 3% ir kristieši. Kā valsts svētki tiek atzīmēti visu trīs reliģiju svētki.
Indijas iedzīvotāji runā aptuveni 700 valodās. Visvairāk indiešu dzimtās valodas ir Hindi (180 miljoniem jeb 17% no visiem indiešiem), bengāļu (67 miljoniem jeb 7%), telugu (66 miljoniem jeb 6%), marati (65 miljoniem jeb 6%) un tamilu (59 miljoniem jeb 6%).
Saskaņā ar Indijas konstitūciju, galvenā valsts valoda ir Hindi. Kā otra valsts valoda tiek lietota angļu valoda. Kad Indija ieguva neatkarību, tika plānots angļu valodas lietošanu līdz 1955. gadam pārtraukt un pāriet uz Hindi kā vienīgo valsts valodu. Šis plāns sastapās ar pretestību no to indiešu puses, kam Hindi nav dzimtā valoda un angļu valoda joprojām tiek plaši lietota. 18 citas valodas tiek lietotas kā valsts valodas dažādos reģionos.
Valsts iekārta
Indija ir demokrātiska republika. Valsts galva ir prezidents, kuru ievēl uz 5 gadiem netiešās vēlēšanās. Prezidenta funkcijas ir galvenokārt ceremoniālas. Indijas parlaments sastāv no divām palātām: Štatu padomes (Rajya Sabha) un Cilvēku padomes (Lok Sabha). Parlaments ieceļ premjerministru, kurš sastāda valdību.
Indija ir federāla valsts, kas sastāv no 28 štatiem un 6 "savienības teritorijām" (kuras tieši pārvalda centrālā valdība). Galvaspilsētai Deli ir īpašs statuss.
Ekonomika
Indijas iekšzemes kopprodukts ir 515 miljardi $ (2.695 triljoni $ pirktspējas paritātes cenās). Tas ir 11. lielākais pasaulē (4. lielākais pirktspējas paritātes cenās). Tā kā iedzīvotāju skaits arī ir ļoti liels, ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir diezgan zemi. Pasaules Bankas 2002. gada pētījumā Indija ieņem 159. vietu pasaulē pēc ienākumiem uz vienu cilvēku reālajās cenās un 145. vietu pirktspējas paritātes cenās, starp 208 valstīm.
Aptuveni 60% iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, kas dod 25% no iekšzemes kopprodukta. Rūpniecība un pakalpojumu sfēra dod 25% un 50% no IKP.
Pēc neatkarības iegūšanas, Indijas ekonomika tika veidota sociālisma ideju ietekmē. Tika nacionalizēti komunikāciju, aviācijas un banku sektori un ierobežota konkurence daudzos sektoros. 1991. gadā valdība uzsāka ekonomiskās reformas, samazinot ievedmuitas, reformējot finansu sfēru un atbalstot konkurenci un brīvo tirgu. Reformu rezultātā ir strauji augusi ārējā tirdzniecība.