Pamatinformācija
ITĀLIJA
Platība - 301 230 km2
Iedzīvotāji - 57 579 825
Galvaspilsēta - Roma
Adm. iedal. - 20 reģioni
Ofic. valoda - itāļu
Naudas vienība - eiro (no 2002.g.)
ANO loc. no 1955.g.
NATO loc. no 1949.g.
ES loc. no 1952.g.
Valsts Dienvideiropā Apeninu pussalā. Robežojas ar Franciju, Šveici, Austriju, Slovēniju, A Adrijas un Jonijas jūra, R Tirēnu un Ligūrijas jūra. Ietilpst Sardīnijas, Sicīlijas un Toskānas arhipelāgs, Lipāru, Egadu, Poncas salas un daudz sīku salu. Robežu kopgarums 1932,2 km, krasta līnija 7600 km.
Valsts iekārta
Parlamentāra unitāra republika. Valsts galva prezidents, valdību vada premjerministrs. Likumdevējs - parlaments: Senāts (315 loc.), Deputātu palāta (630 deputāti). Vienota nac. valsts izveidojās 1870.gadā. Pirmā pasaules kara laikā bija Antantes pusē, kas vairoja nacionālā noskaņojuma pieaugumu. To izmantoja fašistu partija Musolini vadībā, kas nāca pie varas 1922.gadā. Otrā pasaules kara laikā Itālija bija Vācijas sabiedrotais. Musolini režīms tika gāzts 1945.gadā. 1946.gada 2.jūnijā tika proklamēta republika.
Iedzīvotāji
98% ir itāļi, pārējie austrieši, franči, slovēņi, albāņi, grieķi. Apdzīv. blīvums - 196 cilv./km2, bet Ligūrijā, Lombardijā, Kampānijā vairāk nekā 300 cilv./km2. Pilsētās dzīvo 67% iedzīvotāju.
Valdošā reliģija
Romas katoļi 90%, pārējie protestanti, jūdi, bet imigranti - musulmaņi.
Lielākās pilsētas
Roma (3 milj. iedz.), Milāna (1.7 milj.), Neapole (1.3 milj.), Turīna (1.1 milj.), Palermo, Florence, Dženova, Boloņa, Katānija, Venēcija, Mesina, Verona, Trieste, Paduja, Taranto, Modena, Livorno.
Itālija atrodas Vidusjūras centrālajā daļā, no pārējās Eiropas to šķir Alpu kalnu grēdas. Itālijas garākā upe Po plūst cauri rūpnieciskajam ziemeļu apgabalam, bet Apenīnu kalni stiepjas zābakam līdzīgās pussalas visā garumā. Itālija ir 58 miljoni iedzīvotāju, tās galvaspilsēta un valsts varas centrs ir Roma. Valsts platība ir 301 268 kvadrātkilometri; Itālijai pieder divas lielas salas - Sicīlija un Sardīnija.
Ziemeļitālija
Aviosatiksme savieno Milānu, Turīnu, Boloņu, Pizu, Veronu un Venēciju ar pārējo Eiropu. Apgabalā ir blīvs ceļu tīkls. Autoceļi un dzelzceļš stiepjas gar piekrasti un pāri visam apgabalam galvenajā - austrumu-rietumu virzienā. Galvenie transporta centri ir Milāna, Verona, Boloņa. Florence ir nozīmīgākais transporta mezgls satiksmē ar dienvidiem.
Dienviditālija
Starptautiskas aviokompānijas nodrošina reisus uz Romu, kā arī Neapoli un Palermo Itālijas dienvidos. Satiksme šajā reģionā nav tik intensīva kā ziemeļos; tas īpaši attiecina`ms uz zemes vidieni, kā arī Sicīliju un Sardīniju. Tomēr piekrastē autosatiksme un dzelzceļa satiksme ir laba, īpaši starp Romu un Neapoli - apgabala galvenajiem transporta mezgliem. Apgabalu šķērso divas Transapenīnu ātrgaitas autostrādes.
Itālijas portrets
Daudzus gadus Itālija ir piesaistījusi cilvēkus, kas tiecas pēc kultūras un romantikas. Tikai dažas valstis var sacensties ar tās mākslas, arhitektūras, mūzikas un literatūras klasiskajām tradīcijām, tās ainavām, virtuvi un vīniem. Itālijas vieta arī mūsdienu pasaulē ir ievērojama: kopš Otrā pasaules kara Itālija ir iekļuvusi pasaules desmit ekonomiski spēcīgāko valsts vidū, tomēr saglabājusi daudzas paražas un tradīcijas, kā arī turpinu būt senajam lauksaimniecības mantojumam.
Itālijai ir raksturīga kultūru daudzveidība. No sniegotajām Alpu virsotnēm ziemeļos līdz Sicīlijas robotajiem dienvidu krastiem vērojamas reģionu un etniskās atšķirības. Politiski Itālija ir jauna valsts: līdz 1861. gadam tā neeksistēja kā vienotas nācijas valsts, tādēļ ikviens no tās 20 reģioniem ir saglabājis savu kultūras individualitāti. Apmeklējot Itāliju, ceļotāji bieži ir patīkami pārsteigti par dažādību tās dialektos, virtuvē, arhitektūrā un amatniecībā. Arī ekonomiskā līmeņa atšķirības ļauj runāt par divām atšķirigām Itālijām: bagāto, rūpnieciski attīstīto Ziemeļitāliju un nabadzīgo, agrāro Dienviditāliju, pazīstamu kā Il Mezzogiorno jeb pusdienas saules zemi. Robeža, kas atdala šīs abas Itālijas, nav stingri noteikta, tā atrodas kaut kur starp Romu un Neapoli.
Tieši ziemeļdaļai jāpateicas par to, ka Itālija ir viena no pasaules desmit spēcīgākajām industriālajām valstīm. Tā ir bijis spēka avots Itālijas ekonomikas brīnumam, tās veiksmei, ko apliecina tādi starptautiski slaveni vārdi kā Fiat, Pirelli, Ferragamo, Olivetti, Zanussi, Alessi un Armani. Savukārt dienviddaļā ir augsts bezdarba līmenis, ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir zemāki nekā ziemeļos, tā atrodas organizētās noziedzības krustpunktā, un daži dienvidu reģioni ir starp nabadzīgākajiem Eiropas apgabaliem.
Vēsturiskais dalījums ziemeļos un dienvidos ir spēcīgs faktors mūsdienu politikā.
Visā Itāijā saglabāta senā zemkopības tehnika, un daudziem iztika ir cieši saistīta ar zemi un gadalaikiem. Galvenās lauksaimniecības kultūras ir kvieši, olīvas un vīnogas. Lai arī daļēji ziemeļu pēckara uzplaukums noticis, pateicoties rūpniecībai(īpaši jāatzīmē ma''sinrūpniecība Turīnā un tās apkārtnē), liela loma šajā procesā ir arī ģimeņu amatniecības uzņēmumiem un ar rokām darināto preču eksportam uz ārzemēm. Tas ir atžits par īpašu ekonomikas sektoru. Starptautiski veiksmīgie mazumtirdzniecības apģērbu veikali Benetton ir nesens piemērs. Zīme Made in Italy - "ražots Itāijā" - uz apģērba, kurpēm un ādas somām garantē augstu kvalitāti.
Sezonālās atšķirības
Itālijas ziemeļaļā klimats ir mērenāks nekā dienviddaļā, kur valda tipisks Vidusjūras klimats. Karsts un mitrs laiks ir no jūnija līdz septembrim. Vasaras periodā var būt diezgan spēcīgas lietusgāzes, taču parasti tās ilgst tikai pāris stundu. Pavasaros un rudeņos, kad gaisa temperatūra nav tik augsta, ir ieāls laiks pilsētu apmeklējuam. Ziemas, sevišķi valsts ziemeļos, var būt diezgan aukstas.
Itālijas pussalā klimatiskā ziņā ir trīs atšķirīgi reģioni. Aukstas Alpu ziemas un siltas, mitras vasaras ir raksturīgas ziemeļu rajoniem. Plašajā po ielejā sausas vasaras kontrastē ar aukstām, drēgnām ziemām. Pārējā Itālijas teritorijā ir patīkams klimats ar ilgstošām, karstām vasarām un maigām ziemām. Vēsāks laiks gar Apenīniem var atnest sniegu ziemas mēnešiem.
Sabiedrības tradīcijas un politika
Itālijas sabiedrībā joprojām valda spēcīgas tradīcijas, itālieši var izturēties ļoti formāli. Starp paaudzēm pastāv familiaritātes pakāpes: pataupiet ciao (sveiki vai uz redzēšanos) draugiem jūsu vecumā vai jaunākiem un, sasveicinoties ar vecākiem cilvēkiem, sakiet piacere (priecājos jūs satikt), buon giorno (labdien) vai buona sera (labvakar) un atvadoties sakiet arrivederci (uz redzēšanos). Svešinieki satiekoties paspiež viens otram roku, bet ģimene un draugi saņem skūpstu.
Itāliešu modes likums - lai arī kādas drēbes jūs valkātu, tām ir jārada pārticības iespaids. Ja cilvēki ir ģērbušies vienādi, tas tas ir tāpēc, ka itālieši ir konformisti modes ziņā tāpat kā dažādās citās ikdienas jomās.
Modernā dzīve
Ēdiens un futbols ir lielākās vērtības, itālieši dzīvi pakārto abiem. Daudz laika tiek veltīts maltītes pagatavošanai un ēšanai. Itāliešu virtuve, īpaši valsts dienvidos, ir viena no veselīgākajām pasaulē. Futbols ir tautas kaislība un piesaista milzīgu sabiedrības un masu saziņas līdzekļu uzmanību arī tāpēc, ka tas ir veids, kā izrādīt uzticību savam reģionam.
Kas attiecas uz reiģiju, aktīvo katoļu skaits pēdējo gadu laikā ir mazinājies. Lai arī Roma atrodas visas katoļu pasaules centrā, mūsdienās maz itāliešu izrāda interesi par reliģiju un pulcējas pie altāra tikai svēto dienās un svētkos.
Stipra ģimene joprojām ir nozīmīgs itāliešu sabiedrības faktors, kaut arī valstī ir zems dzimstības līmenis un tas arvien pazeminās. Vecvecāki, bērni un mazbērni joprojām dzīvo vienā lielā ģimenē, lai gan tas vairs nav pārāk izplatīts modelis. Visi bērni tiek lutināti, bet parasti visvairāk tiek loloti zēni.
Nozīmīgākie itāliešu komponisti gadsimtu gaitā
Klaudio Monteverdi (1567-1643) visplašāk pazīstams ar 1610.gada vesperēm. Gan viņa madrigāli, gan operas tiek uzskatītas par pagrieziena punktiem mūzikas attīstībā.
Antonio Vivaldi (1678-1741) sarakstījis vairāk nekā 600 instrumentālo koncertu. Cikls "Gadalaiki" ir viens no vairāk pārdotajiem visu laiku klasiskās mūzikas sacerējumiem.
Džoakīno Rosīni (1792-1868) ir paīstams ar komiskajām operām, piemēram, "Seviljas bārddzini". Viņa nopietno darbu romantisms un ekspresivitāte bieži vien netika pienācīgi novērtēta.
Džuzepe Veri (1813-1901) kura pirmie darbi rakstīti operteātrim La Scala, bija visnozīmīgākais 19.gadsimta operu komponists. Viņa atzītākie darbi ir "Rigoleto" un "Aīda".
Saimniecība
Ekonomiski augsti attīstīta industriāli agrāra valsts. Ar Maršala plāna atbalstu pēc 2.pasaules kara valsts strauji uzplauka. IKP 2000.gadā bija 1,3 triljoni dolāru (7.vietā pasaulē). IKP uz vienu iedzīvotāju bija 24 510 dolāri, no tā lauksaimniecība deva 2.5%, industrija 30.4%, pakalpojumi 67.1%. Valsts ražoja 247.7 miljardus kWh elektroenerģijas, no tās TES 79.1%, HES 18.1%, alternatīvie enerģijas avoti 2.8%. Ekonomiskā attīstība valstī notiek nevienmērīgi, izdalās industriālie ziemeļi un relatīvi atpalikušie lauksaimniecības dienvidi. Rūpniecība stipri atkarīga no ievestām izejvielām. Ir dzīvsudraba, cinka, svina, dzelzsrūdas, mangāna, sēra, pirītu, boksītu, brūnogļu, potaša, marmora atradnes, nelieli naftas un gāzes krājumi, lieli hidroenerģētiskie resursi. Galvenā rūpniecības nozare mašīnbūve un metālapstrāde. Attīstīta arī melnā (tērauda ražošana) un krāsainā metalurģija (alumīnija kausēšana), tekstilrūpniecība, pārtikas, ķīmiskā, vieglā rūpniecība (apģērbu šūšana, apavu izgatavošana), keramikas izstrādājumu ražošana. Dzīvsudraba ražošanā valsts ir 2.vietā pasaulē (aiz Spānijas).
Mašīnbūve dod 30% no rūpniecības kopprodukcijas. Galv. koncerni FIAT (90% autobūves jaudas), Olivetti, Terni, Alfa Romeo. Autobūvē valsts ieņem 5.vietu pasaulē (vieglie, kravas automobiļi, autobusi). Mašīnbūves uzņēmumi izgatavo trolejbusus, motociklus, velosipēdus, dažāda tipa kuģus (kara, pasažieru, tirdzniecības kuģus, prāmjus, tankkuģus), metālgriešanas darbmašīnas, lauksaimniecības mašīnas, tekstilrūpn., poligrāfijas, pārtikas rūpniecības iekārtas. Elektrotehn. un elektronikas uzņēmumi ražo telefona un telegrāfa aparātus, radiouztvērējus, televizorus, kinoaparatūru, datorus, fotoaparātus.
Ķīmiskā rūpniecība ražo plastmasas, mākslīgās un sintētiskās šķiedras, minerālmēslus, gumijas izstrādājumus. Naftas pārstrāde (koncerns Eni). Bioindustrijas parks Ivreā. Tekstilrūpniecības uzņēmumi izgatavo kokvilnas, vilnas un zīda audumus. Tekstila parks Biellas pilsētā viens no lielākajiem pasaulē, kurā darbojas 1800 uzņēmumi ar 28 tk strādnieku. Pārtikas rūpniecības ražo makaronus, miltus, augļu, dārzeņu un zivju konservus, sulas, olīveļļu (1.vieta pasaulē), vīnogu vīnu (1.vieta pas.), sieru, iegūst minerālūdeņus.
Aramzeme aizņem 31% teritorijas, augļu dārzi 10%, ganības 15%, meži un krūmāji 23%. Lauksaimniecībā nozīmīga vīnkopība un augļkopība (citrusi, aprikozes, ābeles, ķirši, bumbieres, plūmes, mandeles, vīģes, valrieksti). Pēc riekstu kopražas ieņem 2.vietu pasaulē (aiz Turcijas). Audzē cietos kviešus, rīsu, miežus, pākšaugus, kartupeļus, dārzeņus, soju, cukurbietes, ēterisko eļļu augus. Itālija dod 1/4 no kivi pasaules kopražas. Puķkopība. Piena-gaļas lopkopība, cūkkopība, zīdkopība. Zvejniecība. Dzelzceļi 19 660 km, no tiem 11 344 km elektrificēti, autoceļi 654 676 km (visi ar cieto segumu), no tiem autostrādes 6460 km, iekšējie ūdensceļi 2400 km, naftas vadi 1703 km, naftas produktu vadi 2148 km, gāzes vadi 19 400 km. Tirdzn. flotē 445 kuģi ar kopējo tonnāžu 10.6 milj dedveita tonnu. Ostas: Ankona, Venēcija, Dženova, Kaljari, Specija, Livorno, Neapole, Palermo, Taranto, Trieste. Leonardo da Vinči starptautiskā lidosta Romā (13 milj. pasažieru gadā). Eksportē augstās tehnoloģijas izstrādājumus, tekstilmateriālus un apģērbus, mašinas un iekārtas, satiksmes līdzekļus, ķimikālijas, pārtiku, dzērienus, tabaku, marmoru, krāsainos metālus. Itālija dod 4.1% no pasaules eksporta kopapjoma. Importē energoresursus, metālus, kokvilnu, vilnu, kaučuku, kokmateriālus, pārtiku, apģērbus, ķimikālijas, mašīnas un tehnoloģiskās iekārtas. Galv. tirdzniecības partneri: ES valstis, ASV.
Tūrisma industrija. 2000.gadā valsti apmeklēja 41,2 miljoni tūristu. Tūristus piesaista arhitektūras un vēstures pieminekļi, mākslas galerijas, Venēcija, Adrijas un Vidusjūras kūrorti, Svētā Pētera katedrāle Romā, daudzie amfiteātri (vislielākais pasaulē ir Kolizejs jeb Flāvija amfiteātris Romā, kas uzcelts 1.gs p.m.ē.).
Itālija dažādos gadalaikos
Itālija pārsteidz ar savu daudzveidīgumu un kaislību. Tas ir galvenokārt tāpēc, ka saglabājies reģionālisms, it īpaši valsts dienviddaļā. Vēl joprojām tiek respektētas senās tradīcijas, paražas un dzīves stils, pastāv dziļa pieķeršanās savai zemei, ko atspoguļo veselīga interese par ēdienu un pārtikas produkciju, kā arī sezonas reliģiskie un laicīgie pasākumi. Ikgadējo svētku amplitūda ir plaša gan laukos, gan pilsētās, - no vīna degustēšanas un gastranomiskajiem svētkiem līdz pat katra svētā patrona dienai.
Pavasaris
Itālijā pavasaris sākas agri, it īpaši dienvidos. Galvenās ielas un apskates vietas reti kad ir pārpildītas (izņemot Lieldienas Romā). Laiks tomēr var būt neparedzams un mitrs valsts centrālajā un ziemeļdaļā. Restorānu ēdienkartēs sāk parādīties pavasara zaļumi – spināti, sparģeļi un artišoki. Šis ir lielu svētku gadalaiks, pārpilns ar festivāliem un gadatirgiem, it īpaši Sicīlijā, un pāvesta Lieldienu uzruna vienmēr atved uz Sv. Pētera laukumu ļoti daudz cilvēku.
Marts
Mostra Vini Spumanti (marta vidus), Madonna di Kampiljo, Trentīno – Alto Adidže. Dzirkstošā vīna cildināšanas gadatirgus.
Sa Sartiglia, Oristāno, Sardīnija. Trīs dienu karnevāls, kas beidzas Metenī.
Su e zo per i ponti (otrā svētdiena), Venēcija. Maraton-skrējiens cauri pilsētai.
Aprīlis
Sērojošās Madonnas procesija (Lielā Piektdiena), Pročida, Kampānija, Krāšņā reliģiska procesija cauri visai salai.
Svētā nedēļa (Lieldienu svētdiena), Roma. Pāvesta Lieldienu uzruna Vatikānā.
Sātana un nāves deja (Lieldienu svētdiena), Prici, Sicīlija, Dejas, kas simbolizē ļaunuma mēģinājumu pārspēt Dieva spēku.
Scoppio del Carro (Lieldienu svētdiena), Sulmona, Abruci. Tiek attēlota Dievmātes satikšanās ar Kristu pēc augšāmcelšanās.
Festa degli Aquiloni (pirmā svētdiena pēc Lieldienām), San Miniato, Toskāna. Šajā festivālā pūķu mīļotāji rāda gaisa akrobātiku.
Sv. Marka svētki (25.aprīlis), Venēcija, Sv. Marks, Venēcijas svētais patrons, tiek godināts ar gondolu sacensībām Sv. Marka līcī.
Mostra Mercato Internazionale dell’Artidianato (pēdējā nedēļa), Florence. Nozīmīga Eiropas mākslas un daiļamatniecības izstāde.
Sagra Musicale Lucchese (aprīlis-jūlijs), Luka, Toskāna. Ilgstošs gārīgās mūzikas festivāls, kurš noris daudzās pilsētās romantikas baznīcās.
Maijs
Festa di Sant’Efisio (1.maijs), Kaljāri, Sardīnija. Parāde Sardīnijas tautastērpos. Festa di San Nocola (7.-9.maijs), Bari, Apūlija. Sv. Nikolaja statuja tiek nesta uz jūru. Festa dei Ceri (15.maijs), Gubio Perudža. Festivāls, kurā ietilpst arī sacensības starp četrām komandām milzīgu sveču nešanā.
Festa di San Domenico Abate (mēn. pirmā ceturtdiena), Kokullo, Abruci. Ietver arī procesiju ar Sv. Dominika statuju, kas apvīta ar dzīvām čūskām.
Festa della Mela (maija beigas), Ora (Auer), Trentīno-Alto Adidže. Šis ikgadējais „Ābolu festivāls” notiek pilsētā, kas pazistāma kā „vārti uz dolomītiem”.
Grieķu drāma teātros (maijs-jūnijs), Sirakūzas, Sicīlija.
Maggio Musicale (maijs-jūnijs), Florence. Šis ir pilsētas ievērojamākais mākslas (ieskaitot mūziku, drāmu un deju) festivāls.
Vasara
Atved uz Itāliju ļoti daudz cilvēku, it īpaši uz pilsētām. Paši itālieši parasti augustā masveidā dodas uz piekrasti. Tūristu rindas pie apskates objektiem var būt garas un viesnīcas – pārpildītas. Svētki ir dažādi: reliģiska rakstura pasākumi mijas ar mākslas un vietējas folkloras festivāliem.
Jūnijs
Festa della Fragola (1.jūnijs), Borgo San Martīno, Pjemonta. Muzikāli un folkloras priekšnesumi veltīti zemeņu cildināšanai.
Biennāle (jūnijs-septembris), Venēcija. Pasaules lielākā mūsdienu mākslas izstāde, kas notiek tikai nepāra skaitļa gados.
Infiorata (jūnija sākums), Džencāno, Lacio. Gājiens notiek ziediem klātās ielās pilsētā, kas atrodas tieši uz dienvidiem no Romas.
Sv. Džovanni svētki (jūnija vidus – jūlija vidus), Turīna, Pjemonta. Svētki par godu pilsētas patronam – Svētajam Dōvanni; tie notiek kopš 14. gadsimta.
Calcio Storico (24. jūnijs un vēl divas dienas jūnijā), Florence. 16. gadsimta kostīmos tērptu cilvēku gājiens, uguņošana.
Festa di Sant’Andrea (27.jūnijs), Amalfi, Kampānija. Uguņošana un gājieni.
Festa dei Due Mondi (jūnija beigas – jūlija sākums), Spoleto, Umbrija. Starptautisks drāmas, mūzikas un deju festivāls.
Gioco del Ponte (pēdējā svētdiena), Piza. „Tilta parāde”antīkos bruņutērpos.
Estate Romana (jūnija beigas-septembra vidus), Roma. Kinoseansi brīvdabā, performances, baleta uzvedumi, koncerti.
Jūlijs
Corsa del Palio (2.jūlijs), Sjēna. Toskānas slavenākais notikums ar viduslaiku karogu demonstrēšanu un zirgu sacensībām. Festa della Madonna della Bruna (pirmā svētdiena), Matēra, Bazilikata. Košs garīdznieku un bruņinieku gājiens. Festa dei Noiantri (pēdējās divas jūlija nedēļas), Roma. Krāšņas pilsētas zirgu pajūgu sacensības.
Festa della Santa Maria del Carmine (16.jūlijs), Neapole. Krāšņi svētki ar centrālo notikumu – pilsētas zvanu torņa ilumināciju. Umbria Jazz (jūlijs), Perudža. Pasaulslavenu džeza izpildītāju uzstāšanās. Starptautiskais fimu festivāls (jūl.-aug.), Taormīna, Sicīlija. Operas festivāls (jūl.-aug.) Veronā, daļēji sakrīt ar Šekspīra festivālu (ietver mūzika drāmu, operu dejas).