Par grūtībām pēc pārcelšanās

Pats pārcelšanās process ir aizraujošs un vienreizējs, brīžiem smags, brīžiem ļoti pacilājošs. Tas ir vienreizējs un pretrunīgs process, kurā nav ne mirkļa rutīnas. Pārcelšanās rada gan lielas bailes, gan eiforiju. No šī brīža sākas jauns dzīves posms.

Saskaņā ar pētījumiem pirmais gads pēc pārcelšanas ir ļoti grūts, šajā laikā norit pielāgošanās citādai videi, kas līdzinās bērna pirmajiem soļiem, ātri, turklāt no savām kļūdām, mācoties jauno vidi un tās likumus. Saskaroties ar citu kultūru un dzīves vidi, cilvēks piedzīvo pēcemigrācijas stresa (t.s. akulturācijas stresa) periodu. Pirms tas pieredzēts, grūti to stādīties priekšā, un tas var sagādāt lielu sarūgtinājumu. Pētījumi, intervijas, sarunas liecina, ka tā notiek pietiekami bieži, lai par to īpaši brīdinātu.

Izrādās, ka līdzšinējie dzīves laikā apgūtie darbības modeļi un ierastie psiholoģiskie aizsardzības mehānismi vairs neder. Tāpēc pirmajos mēnešos, līdztekus ar eiforiju par jaunajām iespējam, aizrautīgu jaunās mītnes zemes iepazīšanu un labumu baudīšanu, nākas just arī krietnu apjukumu, trauksmi, bailes, dusmas, un, iespējams, arī kaunu un vainas sajūtu. To uzsveru, jo katram, kam nākas piedzīvot visu ar pārcelšanos saistīto intensīvo emociju gūzmu, var likties, ka viņš vai viņa savās sajūtās ir gluži viens, ka kaut kas ar viņu vairs nav lāga. Visticamāk, ka tā nav.

Imigranti saka, ka ar laiku kļūst aizvien vieglāk – pēc gada jau iestājusies rutīna, un pēc diviem gadiem dzīve rit normālu gaitu. Taču pirmajos mēnešos cilvēks piedzīvo nenoteiktību, neskaidrību, neierastas sociālās normas un nesaprotamas prasības darba tirgū un attiecībās ar līdzcilvēkiem. Tie, kam esmu taujājusi, man teikuši, ka smagākais brīdis bijis kādus 3-5 mēnešus pēc atbraukšanas, kad cilvēks jau sāk saprast lietu būtību, kā kas te uz salas darās, taču pieņemt to vēl nespēj.

Pielāgošanās stresam noteikti būs savas izpausmes. Bez ilūzijām – trauksme adaptācijas periodā var izpausties kā periodiskas bailes no komunikācijas, pašizolācija un mēģinājumi distancēties no realitātes, dzīves spara trūkums, bezjēdzības sajūta, dezorientācija, vientulības sajuta, dusmas, var rasties vai pastiprināties neracionālas bailes. Varētu teikt, ka tas ir gluži normāli, tā tam jābūt. Var arī sacīt – ja neesi gatavs paskatīties visām savām bailēm un problēmām vaigā, tad neemigrē. Tu sāc jaunu dzīvi, vecie ierastie psiholoģiskie aizsardzības mehānismi vairs nevar funkcionēt pilnvērtīgi, un, lai izveidotu jaunus, vajag laiku.

It kā ar to vēl problēmu nepietiktu – jārēķinās, ka pārcelšanās rezultātā tiks zaudēta iepriekšējā vieta sociālajā hierarhijā. Līdzvērtīgas vai labākas sociālās vietas iegūšana prasa laiku. Arī tas var radīt krietnu stresu, un pētījumi rāda, ka reizumis pat labi izglītoti iebraucēji ar lielisku iepriekšējo darba pieredzi un plašām iemaņām, nespēdami ātri atrast labu darbu un apmierinošu vietu sabiedrībā, sāk apšaubīt savas spējas.

Labi, ja izdodas šādus stāvokļus filozofiski uztvert ka dabisku apjukumu neierastos apstākļos, kas ar laiku pāries, atrodot jaunus atbalsta punktus pagaidām svešajā vidē un sabiedrībā.

Te varētu piebilst, ka diez vai līdzēs sevi spiest sevi just un darīt to, ko ļoti negribas – pa varītēm priecāties brīžos, kad gribas raudāt, vai draudzēties ar tiem, pret kuriem sirds vai plīst no dusmām. Laikam labāk cienīt pašam savas sajūtas, uzticēties sev un dot sev laiku aprast ar visiem jaunumiem. Taču ļoti palīdz atklāti, no sirds, bez bailēm no nosodījuma, pārrunāt savas sajūtas un pieredzi ar īstiem draugiem, ģimeni vai citiem migrantiem, kas saskārušies ar līdzīgām problēmām. Tas ir labākais padoms, ko no savas pieredzes varu dot.

<sub>Autors: Lāsma Zuzāne

mobilitate.wordpress.com</sub>