LATVIJA
Platība - 64 589 km2
Iedzīvotāji - 2 385 231 (2001.g.)
Galvaspilsēta - Rīga
Ofic. valoda - latviešu
Naudas vienība - lats
ANO loc. no 1991.g.
Latvija atrodas Eiropas ziemeļaustrumos, pie Baltijas jūras, un ir viena no trim Baltijas valstīm.
Latvijai ir 1862 km gara robeža. Latvija ziemeļos robežojas ar Igauniju (343 km), austrumos ar Krieviju (282 km), dienvidaustrumos ar Baltkrieviju (167 km) un dienvidos ar Lietuvu (576 km), kā arī valstij ir 494 km gara jūras robeža.
Latvijas ģeogrāfiskās koordinātas ir 57o ziemeļu platums un 25o austrumu garums.
Valsts iekārta
Republika, valsts galva prezidents, valdību vada premjerministrs, likumdevējs Saeima (100 deputāti). Neatkarīga valsts tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī. 1940. gada jūnijā Latviju okupēja Padomju Savienība. Pēc PSRS sabrukuma 1991.gada augustā tika atjaunota neatkarīgā Latvijas valsts. 1991.gadā atjaunota 1922.gada Satversme (konstitūcija).
Iedzīvotāji
Latvieši 58.2%, krievi 29.2%, baltkrievi 4.1%, ukraiņi 2.7%, poļi 2.5%, citas tautas 3.3%.
Uz 100 vīriešiem ir 117 sievietes. Latvijā 53.9% no iedzīvotāju kopskaita ir sievietes. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir 1.4 milj. cilvēku, no kuriem lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbināti 14.9%, apstrādes rūpniecībā 16.4%, tirdzniecībā 14.8%, pakalpojumos 53.9%. Apdzīvojuma blīvums - 36,6 cilv./km2. Pilsētās dzīvo 68.2% iedzīvotāju.
Iedzīvotāju etniskais sastāvs
59% latvieši
28,3% krievi
3,7% baltkrievi
2,5% ukraiņi
2,4% poļi
1,4% lietuvieši
0,5% ebreji
2,1% citas nacionalitātes
Valoda
Latviešu valoda ir oficiālā valsts valoda Latvijā un ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām.
Latviešu valoda pieder Indoeiropiešu valodu saimes Baltu valodu grupai un tā ir dzimtā valoda aptuveni 1,5 miljoniem cilvēku, valodai ir trīs dialekti, kas sīkāk iedalās izloksnēs un to lietošana atšķiras dažādos Latvijas reģionos. Īpaša vieta latviešu valodā ir latgaliešu izloksnei, kura ir izplatīta Latvijas austrumdaļā - Latgalē.
Reliģija
Luterāņi 23.8%, Romas katoļi 22.3%, pareizticīgie 18.9%, vecticībnieki 2.7%, baptisti 0.8%, adventisti 0.4%, jūdaisti 0.1%.
Kristietības pirmsākums Latvijā meklējams 12. gadsimtā. Šī reliģija valsts teritorijā nonāca Krusta Karu laikā, vēlāk sadaloties dažādās konfesijās: katoļu, luterāņu un pareizticīgo, kas arī ir lielākās konfesijas, kuras pārstāvētas mūsdienu Latvijā.
Kopš baznīcas reformācijas 16. gadsimtā, luterāņu baznīca ir noteicošā Latvijā. Izņēmums ir Latvijas austrumu daļa, kur izplatīta katoļticība.
Bez lielākajām konfesijām, Latvijā pārstāvētas ir arī musulmaņu, krišnaītu, mormoņu, budistu, kā arī citas pasaules reliģijas.
Lielākās plisētas
Rīga (759 tk.), Daugavpils (114 tk.), Liepāja (89 tk.), Jelgava (63 tk.), Jūrmala (59 tk.), Ventspils (44 tk.), Rēzekne (39 tk.).
Klimats
Latvija atrodas mērenā klimata joslā un laika apstākļus šeit nosaka atlantiskās gaisa masas, Baltijas jūra un dziļi valsts teritorijā esošais Rīgas jūras līcis. Klimatu raksturo augsta un zema spiediena maiņa un salīdzinoši liels nokrišņu daudzums.
Laika apstākļi Latvijā ir diezgan nepastāvīgi un grūti prognozējami. Nokrišņi ir aptuveni 180 dienas gadā, vidēji katru otro dienu (ņemot vērā, ka vasarā līst retāk, rudeņos biežāk, bet ziemā mēdz snigt vairākas dienas pēc kārtas), vidējais nokrišņu daudzums gadā ir 500-800 mm.
Vasaras ir saulainas un siltas, ar vidējo temperatūru +19o C, karstākie mēneši ir jūlijs un augusts.
Pavasarī un rudenī laika apstākļi ir mainīgi un mēdz būt visai drēgns, ar vidējo temperatūru +10o C.
Ziemā sniegs parasti ir no decembra līdz martam, vēsākais mēnesis ziemā ir janvāris, ar vidējo temperatūru -6o C.
Dienas garums Latvijā ziemā ir 6-7 stundas, bet vasarā - jūnijā, 17-18 stundas, atkarībā no saules augstuma virs horizonta.
Satiksme
Nokļūšanai Latvijā varat izvēlēties aviosatiksmi, kuģu satiksmi, dzelzceļa satiksmi, autobusu satiksmi, kā arī personīgo automašīnu, atliek tikai izšķirties starp sev piemērotāko ceļošanas veidu un transporta līdzekli.
Vēsture
Pēc dzimtbūšanas sairšanas Vidzemes un Kurzemes guberņās 19.gadsimta pirmajā pusē, latvisku runājošo zemnieku vidū izveidojās apziņa par latviešu tautas vienlaidus apdzīvotu teritoriju no Palangas līdz Alūksnei, un līdz ar to rodas nepieciešamība pēc vienota nosaukuma. Vārdu Latvija pirmie sāka lietot lietuvieši, apzīmējot latviešu apdzīvoto teritoriju savā pierobežā, bet latviešu literatūrā to pirmais ieviesa Auseklis.Nosaukums Latvija tiek atvasināts no tautas pašnosaukuma latvieši, kura etimoloģija valodniecībā netiek viennozīmīgi traktēta. Lai gan, rakstu avotos etnonīms latvieši fiksēts tikai 13.gadsimta sākumā Vidzemē, ir acīmredzams, ka tā izcelšanās jāmeklē senākos aizvēstures laikos. Par tā senumu liecina fakts, ka visas kaimiņtautas lieto praktiski vienu sakni lat- jeb let-, veidojot latviešu etnonīmu, taču ļoti atšķirīgās formās. Piemēram- krieviski латыши, lībiešu valodā letļi, igauniski lätlased (ä izrunā kā plato latviešu e), lietuviski latvjai, baltkrieviski лотыши, poliski lotva u.c.
Pirmo reizi Latvijas nosaukumam līdzīgs vārds Letija (Lettia, Letthia, Leththia) sastopams Indriķa hronikā (XIII:4), kad 1209.gadā tiek pulcēts karaspēks no vāciem pakļautajiem Rietumvidzemes latgaļu novadiem, Līvzemes un Kokneses teritorijā, pret Jersikas kņazu Vsevolodu (jeb Visvaldi). Sākumā ar to vācieši apzīmēja latgaļu apdzīvotās zemes starp līvu (lībiešu) novadiem, Gauju, Lubānas ezeru un Daugavu. Livonijai paplašinot savas teritorijas Austrumlatvijā, šis nosaukums tika automātiski attiecināts arī uz visiem pārējiem latgaļu novadiem. Tajā ietilpa Kokneses un Jersikas kņaziem piederošās zemes, tai skaitā rakstu avotos minētie latgaļu pilsnovadi - Autine, Alene, Satekla, Cesvaine, Mārciena, Nigeste, Asote, Gerdene un Lepene. 1211.gadā Jersikas zemes starp bīskapu un ordeni dalot, tās visas kopumā tiek sauktas Letthia. Pirmoreiz dokumentos tās vārds minēts pāvesta bullā 1210.gada 20.oktobrī, un turpmāk regulāri figurē Livonijas valstu dokumentācijā līdz 14.gadsimta beigām. Tā 1336. gadā Lyvonia et Lettia, 1359.gadā Lettia et Semigallia un 1387. gadā Livonia, Letthia, Semigallia, Estonia. Tikai ar 15.gadsimtu to pilnībā nomaina Livonijas viduslejasvācu valodas nosaukums- Lyflant, Ifland.
Pirms tam hronikā Ziemeļrietumvidzeme trīsreiz (X:15; XI:6; XII:6) tiek saukta arī par Letgali (Letthigallia, Leththigallia); šis vārds pirmo reizi minēts 1206./07.gada ziemas notikumu saistībā. Redzam, ka tikai šī reģiona ziemeļrietumu perifēriju sauca par Latgali, respektīvi letu gals jeb maliena, un pēc Jersikas novadu pievienošanas Rīgai turpmāk tiek lietots tikai Letijas vārds. Par Latgali (Летьгола, Лотыгола) 11.-13.gadsimtā senkrievu hronikās sauca arī latviešu austrumu perifērijas novadus Krievijas pierobežā.
Līdz ar 13.gadsimtu vācieši latviešu novadus Austrumlatvijā sāka saukt par Lettland, kamēr pašus latviešus par Letten, bet Rietumlatviju par Kurland un iedzīvotājus par Kuren. Šāds iedalījums saglabājās līdz 16.-17.gadsimtam, kad vācu mācītāji, iepazīstot atsevišķo novadu latviešu valodu, Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē kā dominējošo konstatēja vienotu latviešu valodu, respektīvi tās vidusdialekta līdzīgās izloksnes. Līdz ar to izzuda Baltijas viduslaiku historiogrāfijā raksturīgā kuršu atdalīšana no latviešiem. Mūsdienu lībiešu valodā latviešus sauc letļist, bet Latviju par Letimā. Līdz ar to skaidrs, ka vāciskais latviešu nosaukums ar -e- saknē ir aizgūts no Piedaugavas līvu valodas, ar kuriem vāci 12./13.gadsimta mijā kontaktējās vispirms. Acīmredzot, ka vidusdialektā latvieši savu pašnosaukumu vienmēr ir lietojuši ar -a- saknē, bet augšzemnieki (latgalieši) ar īso -o- saknē, tātad lotvīši.
Pirmoreiz nosaukumu Lothavia visu latviešu zemju nozīmē lieto Dionīsijs Fabrīcijs (Fabricius), Vilandes katoļu prāvests, savā hronikā Livonicae historiae compediosa series, kas pabeigta ap 1611.gadu. Arī luterāņu mācītāji piemin jēdzienu latviešu zeme: tā Mancelis min Latvisku zemi (Lettus, 1638), Lange Latviešu zemi (Lexicon, 1777), bet Vecais Stenders savā vārdnīcā (Lexicon, 1789) runā par Latvju zemi.
Juris Alunāns 1857.gadā laikrakstā Inland iesaka lietot nosaukumu Latva, kā arī dod savu īpatnēju skaidrojumu latviešu pašnosaukuma izcelsmei. Vācbaltu ietekmēti latvieši sākumā lietoja nosaukumu Baltija, kas atvasināts no jaunvārda Baltenland, lai aizstātu senāko Ostseeprovinzen nosaukumu un līdz ar to izceltu savu priviliģēto statusu. Arī Kārļa Baumaņa dziesmā Dievs, svētī Latviju, kas kļuvusi par Latvijas himnu, sākotnēji bija lietots jēdziens Baltija, tāpat tas paralēli Latvijai figurē arī Andreja Pumpura Lāčplēsī.
Nosaukumu Latvija attiecībā uz Kurzemi vispirms lietoja lietuvieši, kuru viņi bija bija atvasinājuši lietuviešu valodā lietotā latviešu etnonīma latvjai. Arī pats piedēklis -ija, pēc J.Alunāna ieteikuma, latviešu valodā valstu un zemju nosaukumos ir pārņemts no lietuviešu valodas. Zīmīgi, ka J.Alunāns un J.Rainis abi ir pēc izcelsmes no Lietuvas pierobežas. Latvijas vārdu ieviesa un visaktīvāk popularizēja Auseklis (1850.-79.), kā arī citi jaunlatvieši - Kronvaldu Atis, Andrejs Pumpurs. 1905.gada revolūcijā šis nosaukums jau bija ieguvis politisku nozīmi, un to ārzemēs pacēla kā karogu rakstnieki trimdā ( Jānis Rainis, Kārlis Skalbe u.c.). Tas galīgi nostiprinājās tikai 1.pasaules kara laikā, saistībā ar latviešu strēlnieku un neatkarības cīņām 1915.-1918.gadā.
*Avots: Gints Skutāns, mag.hist.,www.historia.lv
Latvijas simboli
Baltā cielava (latīņu: Motacilla alba) ir mazs dziedātājputniņš un Latvijas nacionālais putns.
Brīvības piemineklis atrodas Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā, Brīvības bulvārī, pie Vecrīgas. Tas tika uzcelts Brīvības cīņās kritušo piemiņai, bet mūsdienās tas tiek uzskatīts par Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbolu. Piemineklis, kas tika atklāts 1935. gadā ir 42 metrus augsts un veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara.
Pieminekļa kompozīciju veido trīspadsmit skulptūras un bareljefi, kuros tēlota Latvijas vēsture un kultūra. Pieminekļa masīvs veidots monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras. Virzienā uz augšu pieminekļa forma sašaurinās un pāriet 19 metrus augstā obeliskā, kura galotnē atrodas 9 metrus augstais Brīvības tēls - jauna sieviete, kura rokās tur trīs zeltītas zvaigznes.
Ideja celt Brīvības cīņām veltītu pieminekli parādījās 1920. gadu sākumā, kad toreizējais Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par "piemiņas staba" celtniecību. Pēc vairākiem konkursiem tika izvēlēts Kārļa Zāles projekts "Mirdzi kā zvaigzne!". Celtniecības darbi sākās 1931. gadā un tos finansēja ar tautas ziedojumiem.
Pēc otrā pasaules kara Latvija tika pievienota PSRS un tika apsvērta iespēja pieminekli nojaukt. Uzskata, ka pieminekli esot izglābusi Kārļa Zāles skolniece Vera Muhina, kura esot uzskatījusi, ka piemineklis ir mākslinieciska vērtība, kuras iznīcināšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Lai gan pieminekli nenojauca, tā simbolisko nozīmi sāka interpretēt atbilstoši padomju ideoloģijai. Tomēr tautai Brīvības piemineklis joprojām palika valstiskās neatkarības simbols un 1987. gada 14. jūnijā, trīs gadus pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, pie tā notika pirmā pret padomju varu vērstā demonstrācija, kurā piedalījās ap 5000 cilvēku - Helsinki-86 organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa padomju režīma veikto masu deportāciju upuru piemiņai.
Pieminekļa vēsture
Piemineklis tika uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem un atklāts 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā. Pēc 2. Pasaules kara, sākoties padomju okupācijai, bija plāni nojaukt pieminekli; ar šiem plāniem saistītie dokumenti ir pazuduši, lai gan iespējams, ka daži dokumenti saglabājušies vēl neatslepenotos Krievijas arhīvos, tomēr pagaidām vēsturniekiem nākas izdarīt secinājumus, tikai pamatojoties uz mutvārdu liecībām. Pirmais mēģinājums notika jau 1945. gadā, kad LPSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā pieminekli.
Ņemot vērā, ka šis piemineklis senāk atradās tikai dažus metrus no vietas, kurā patlaban ir Brīvības piemineklis, tā atjaunošana automātiski prasītu Brīvības pieminekļa iznīcināšanu. Nav zināms ar ko beidzās šī plāna apspriešana, bet pastāv uzskats, ka pieminekli izglāba Kārļa Zāles bijusī skolniece, ievērojamā padomju tēlniece Vera Muhina - viņas dēls apgalvo, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts pieminekļa liktenis un, kad jautāts viņas viedoklis, esot izteikusies, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Tomēr nav atrasti dokumenti, kas apliecinātu, ka tā tiešām bijis. 1963. gada vasarā LPSR VDK un LKP CK apsvēra iespēju pieminekli uzspridzināt, bet tika nolemts, ka pieminekļa nojaukšana tikai izraisītu sašutumu un spriedzi sabiedrībā, tomēr arī šajā gadījumā nepastāv nekādas rakstiskas liecības, ka tā tiešām noticis.
Padomju Latvijas laikos Brīvības pieminekļa nozīme tika interpretēta atbilstoši Padomju propagandai - piemēram, apgalvoja, ka trīs zvaigznes, turot Māte Krievija un tās simbolizējot trīs Baltijas Padomju republikas - Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR, savukārt pats piemineklis esot celts pēc Otrā pasaules kara kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam par atbrīvošanu.
Vēlāk gan šādi apgalvojumi tika pieklusināti, piemēram, 1988. gadā izdotā enciklpēdijā tiek apgalvots, ka piemineklis uzcelts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanos no vācu baronu un cara patvaldības jūga.
Par spīti propagandai, Brīvības piemineklis okupācijas laikā bija spēcīgs pretpadomju simbols, kļūstot par vienu no latviešu atmodas nozīmīgākajām figūrām 1980. gadu beigās. Neatkarības kustība savu darbību pirmoreiz publiskoja 1987. gada 14. jūnijā, kad apmēram 5000 cilvēku nelegāli nolika ziedus pie pieminekļa.
Latvijas Republikas karogs
Latvijas Republikas karogs ir tumši sarkans ar horizontālu baltu svītru vidusdaļā. Tas radīts 19. gadsimtā pamatojoties uz seno letu jeb letgaļu karoga aprakstu Atskaņu hronikā, tādejādi tas uzskatāms par vienu no senākajiem, mūsdienās izmantotajiem, karogiem pasaulē.
Vēsture
Karogs radīts, iedvesmojoties no Atskaņu hronikā pieminētā Cēsu zemes karoga. Sakarā ar zemgaļu vadoņa Nameja uzbrukumu Rīgai 1280. gadā Cēsu komturejas vienība kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkanu karogu ("To dzirdējuši, nāca nu ar sarkanu tie karogu, kam vidū balta josla bija. To pirmo reizi ieraudzīja pie Cēsīm, tur tas zināms nācis un letu zemē plīvot sācis, kur sievas braši zirgos jāj un vīriem darbos līdzās stāj. Tik tiešām to jums sacīt varu, ko arī šajā brīdī daru, tas letu karogs ir paties").
19. gadsimta. vidū Tērbatas universitātes profesors Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš, pētot Atskaņu hroniku, uzgāja šo atsauci un to sāka lietot Tērbatas latviešu studenti. 1917. gadā Ansis Cīrulis kopā ar Valdemāru Toni un Konrādu Ubānu izstrādāja karoga mūsdienu versiju. Ar Satversmes sapulces lēmumu 1921. gada 15. jūnijā karogs tika pasludināts par Latvijas Valsts karogu, tā status tika nostiprināts arī Satversmē. Padomju okupācijas laikā karogu izmantot bija aizliegts, taču tas tika plaši lietots atmodas laikā un tā, kā valsts karoga, statuss tika atjaunots 1990. gada 27. februārī.
Latvijas Republikas valsts himna
Dievs, svētī Latviju ir Latvijas Republikas valsts himna. Vārdu un mūzikas autors ir Baumaņu Kārlis (1834-1904). Himnas vārdi ir šādi:
"Dievs, svētī Latviju,
Mūs' dārgo tēviju,
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to!
Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mums tur laimē diet,
Mūs' Latvijā!"
Latvijas Republikas ģerbonis
Latvijas valsts ģerbonis apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gadā 16. jūlijā. Autors ir grafiķis, profesors Rihards Zariņš.
Lecoša saule ar 19 stariem simbolizē atdzimušo Latviju ar tās 19 apriņķiem (vecos zīmējumos saulei 17 stari, jo tad bija tikai 17 apriņķu).
Sarkanā lauva sudrabā laukā ņemta no agrākās Kurzemes hercogistes ģerboņa un simbolizē Kurzemi un Zemgali. Parasti ģerboņos lauva izteic spēku, stiprumu, izturību.
Kurzemes hercogiste pastāvēja no 1561. - 1795. gadam, sākumā kā Žečpospoļitas, vēlāk kā Krievijas impērijas sastāvdaļa.
Sudraba grifs ar zobenu ķetnā ir agrākās Aizdaugavas hercogistes ģerbonis un tagad simbolizē Vidzemi un Latgali. Parasti ģerboņos grifs izteic gudrību un rosīgumu.
Pēc Livonijas sabrukuma 1561. gadā, Vidzemi un Latgali pievienoja Polijai, kas tais laikos bija vienota ar Lietuvu. 1566. gadā Vidzemi un Latgali apvienoja, sauca par Aizdaugavas hercogisti un atzina par Lietuvas sastāvdaļu. Par jaunās hercogistes ģerboni izvēlējās tās pavēlnieka Chodkeviča dzimtas vapeni: sarkanā laukā sudraba grifu ar zobenu labajā ķetnā. 1629. gadā Aizdaugavas hercogiste bija sadalīta, Vidzemi pievienojot Zviedrijai, bet Latgali atstājot Polijai.
Trīs zelta zvaigznes virs vairoga simbolizē trīs Latvijas provinces: Kurzemi ar Zemgali (abas bieži uzskata par vienu kopēju provinci), Vidzemi un Latgali.
Ģerboņa greznojumam izlietoti ozola zari - sens latviešu vīrišķības un izturības simbols.
Vēsture
Latvijas valsts ģerbonis izveidots pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas un radīts īpaši neatkarīgajam valstiskumam. Ģerbonis apvieno gan Latvijas nacionālā valstiskuma simboliku, gan senus vēsturisko novadu simbolus. Latvijas nacionālo valstiskumu simbolizē ģerboņa vairoga augšdaļā esošā Saule. Stilizētu Saules attēlu Pirmā pasaules kara laikā kā atšķirības un nacionālās piederības zīmi sāka izmantot Krievijas impērijas armijā iesauktie latviešu karavīri – latviešu strēlnieki. Pirmā pasaules kara laikā Saules attēlu veidoja ar 17 stariem, kas simbolizēja 17 latviešu apdzīvotos apriņķus.
Trīs virs valsts ģerboņa vairoga esošās zvaigznes iemieso ideju par vēsturisko novadu (apvienotā Kurzeme-Zemgale, Vidzeme un Latgale) iekļaušanu vienotajā Latvijā. Kultūrvēsturiskos novadus raksturo arī senāki heraldiski tēli, kas radušies jau 16.gadsimtā. Kurzemi un Zemgali (Rietumlatvija un Dienvidrietumlatvija) simbolizē sarkans lauva. Lauva kādreizējās Kurzemes hercogistes ģerbonī parādās jau 1569.gadā. Vidzemi un Latgali (Ziemeļlatvija un Dienvidaustrumlatvija) simbolizē teiksmains spārnots sudrabots zvērs ar ērgļa galvu, jeb grifs. Šis simbols radies 1566.gadā, kad tagadējā Vidzemes un Latgales teritorija bija nonākusi Polijas–Lietuvas valsts pakļautībā. Latvijas valsts ģerboni izstrādājis latviešu mākslinieks Rihards Zariņš.