Valsts vadītājs: Viņa Majestāte Norvēģijas Karalis Haralds V
Valdības vadītājs: Ministru prezidents Jens Stoltenbergs
Platība: 384 802 km2
Iedzīvotāju skaits (uz 2009. g. 13. februāri): 4 807 860
Iedzīvotāju skaits uz 1 km2: 12.1
Galvaspilsēta: Oslo
Valoda: norvēģu (Bokmål un Nynorsk) (dažos rajonos oficiālā valoda ir sāmu (Sámi)
Valūta: norvēģu krona (NOK), 1 krona = 100 ēras
Konstitūcijas diena: 17. maijs
Vidējais dzīves ilgums (2007): sievietēm: 82.7 gadi, vīriešiem: 78.2 gadi
Norvēģijas Karaliste ir viena no lielākajām Eiropas valstīm un aizņem 324 219 kvadrātkilometrus lielu platību. Norvēģu jūra un Ziemeļu Ledus okeāns ir 20 000 km gara. Valstī ir aptuveni 4,5 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 500 000 dzīvo galvaspilsētā Oslo. Norvēģijas piekrastē ir vairāk nekā 75 000 salu, tāpēc ir piemēroti apstākļi ostām, kā arī pasažieru prāmju, kruīzu kuģu un zvejas laivu ceļiem.
Norvēģijas galējais ziemeļu punkts – Nordkapa zemesrags – ir kļuvis par mūsdienu ceļotāju galamērķi. Stāvā klints lepni slejas pār Barenca jūru. Ziemeļnorvēģija ir pusnakts saules un mirgojošās ziemeļblāzmas zeme.
Siltās Golfa straumes dēļ Norvēģijā ir iespējams dzīvot tālu ziemeļos. Rietumu piekrastē tās ietekmē ziemas ir siltas un vasaras – vēsas. Oslo jūnijā ir apmēram +22 grādi.
Norvēģijas ekonomika galvenokārt balstās uz zvejniecību un mežsaimniecību. Tā vienmēr bijusi slavena ar kuģubūvi un tiek uzskatīta par jūrniecības lielvalsti.
20.gadsimtā Norvēģija, pateicoties piekrastes ūdeņos atklātajai naftai, kļuva par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē.
Norvēģija ir konstitucionāla monarhija. Pašreizējais karalis Haralds V tronī kāpa 1991.gadā. Viņa sieva – karaliene Sonja – ir vienkāršas tautas pārstāve, arī viņu bērni ir precējušies ar cilvēkiem no tautas.
Saskaņā ar konstitūciju izpildvara pieder karalim, bet praktiski tā ir valdībai – Valsts padomei. Reizi četros gados notiek parlamenta pārvēlēšana un tā divās palātās tiek ievēlēti 165 deputāti. Galvenie politiskie mērķi ir valsts labklājība, sociālā stabilitāte un vienlīdzība. 1978. gadā tika pieņemts likums par vienlīdzīgām tiesībām, kas paredz, ka sievietēm un vīriešiem jāgarantē līdzvērtīgu samaksu par līdzvērtīgu darbu. Tas izraisīja neredzētu sieviešu aktivitāti, lai iesaistītos arī politiskajā dzīvē un 1986. gadā Grū Hārlema Bruntlanne pat izveidoja savu valdību. Tādā veidā Norvēģija strauji sev uzmanību piesaistīja arī starptautiskajā arēnā.
Klimats
Kaut gan Norvēģija atrodas tālu ziemeļos, tās cietzemes klimats ir pārsteidzoši maigs. Norvēģija ir valsts, kas pasaulē vistālāk ziemeļos atrodas pie atklātiem ūdeņiem. Klimata nosacītais maigums tāds ir, pateicoties pasātiem, kas pāri Atlantijas okeānam nāk no Amerikas kontinenta, un no ekvatora uz ziemeļiem, Norvēģu jūras virzienā plūstošajām siltajām straumēm, kur Norvēģijas krasta līnijas leņķis un atklātais savienojums ar Ziemeļu Ledus okeānu pietuvina mēreno gaisu un ūdeņus ziemeļu platuma grādiem.
Norvēģijas klimats ir ļoti svārstīgs no gada uz gadu, jo īpaši valsts ziemeļu apgabalos, kuri atrodas pašā mērenā klimata zonas malā. Zemākā reģistrētā temperatūra ir –51 C° Karašokā (Kárášjohka) Ziemeļnorvēģijā. Vidējā gada temperatūra svārstās ap 8 C° rietumu apgabalos līdz mīnus grādiem kalnu rajonos. Gada aukstākie mēneši ir janvāris un februāris, siltākais laiks iekšzemes apgabalos ir jūlija vidus, krasta un kalnu apvidiem sasniedzot augstāko temperatūru nedaudz vēlāk.
Norvēģijas klimats atšķiras no Skandināvijas pārējās daļas. Augstās kalnu grēdas, kas sadala Norvēģijas teritoriju, nodrošina ierobežotu nokrišņu daudzumu lielās iekšzemes teritorijās valsts austrumu daļā, padarot klimatu kontinentālāku, nekā to varētu okeāna tuvumā gaidīt. Dažos no šiem apgabaliem – uz austrumiem no kalnu grēdas – gada nokrišņu līmenis ir zem 300 mm. Lielākā daļa nokrišņu, kas nāk no jūras, paliek Norvēģijas rietumkrastā, kur reģistrētais gada maksimālais nokrišņu daudzums vietām ir bijis 3000 mm.
Nozīmīgākajos lauksaimniecības apvidos gada nokrišņu līmenis ir starp 500 un 1000 mm, visvairāk lietus esot jūlijā un augustā. Norvēģijas iekšzemē ir apmēram 100 lietainas dienas, bet krasta apvidos – ap 150–200 lietainu dienu gadā. Vēja stiprums un virziens Norvēģijā ir ļoti mainīgs, pateicoties ātras kustības spiediena frontēm, krasta un kalnu apvidos vējš bieži mēdz būt diezgan spēcīgs.
Avots: Ašehauga un Gildendāla (Aschehoug og Gyldendal's) Norvēģu enciklopēdija / Petter Dannevig / Knut Harstveit
Norvēģija ir labklājības valsts un viena no bagātākajām zemēm pasaulē 2003. gadā Norvēģija trešo reizi pēc kārtas, kā liecina ANO Attīstības programmas (UNDP) dati, ir sasniegusi augstākos attīstības rādītājus.
Vidējais mūža ilgums Norvēģijā ir 78,7 gadi (2001). Nācijas veselības stāvokļa vidējais līmenis ir ļoti augsts, bet zīdaiņu mirstība – ļoti neliela. Visi iedzīvotāji ir lasīt un rakstīt pratēji, gandrīz visiem ir vidējā izglītība. Norvēģijā tikpat kā nav iespējams sastapt nabadzīgus cilvēkus un relatīvais nabadzības līmenis salīdzinājumā ar citām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) valstīm ir zems.
Norvēģijai raksturīgs augsts iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājs uz vienu iedzīvotāju, un valsts turība tiek sadalīta starp iedzīvotājiem relatīvi vienlīdzīgi. Dzimumu līdztiesība lielā mērā valda visos sabiedrības slāņos. Atbilstoši idejai par labklājības valsti Norvēģijā ir ieviesta universāla valsts veselības aizsardzības sistēma, kas tiek finansēta Nacionālās apdrošināšanas programmas ietvaros, kā arī iekasējot īpašu nodokli, kurš attiecas uz visiem pilsoņiem un iedzīvotājiem. Šī sistēma nodrošina plaša spektra sociālos atvieglojumus.
Valsts un privātais patēriņa līmenis kopš 1900. gada ir daudzkārt pieaudzis, un pēdējo gadu desmitu pārticība ir veidojusies, pateicoties naftas un dabasgāzes krājumu atklāšanai Ziemeļjūrā un to izmantošanai. Pieaugošas modernizācijas un urbanizācijas rezultātā pagātnes stabilos un tradicionālos dzīves principus Norvēģijā ir nomainījusi attīstība lielākas mobilitātes virzienā, ļaujot cilvēkiem atrasties intensīvākā apritē un biežāk mainīt darbavietas.
Avots: Ašehauga un Gildendāla (Aschehoug og Gyldendal's) Norvēģu enciklopēdija
Norvēģija ir sadalīta 19 filkēs* un 434 komūnās** (2003). Filkes un komūnas pašvaldību varu deleģē valsts, un tā ir noteikta likumdošanā, nevis Konstitūcijā.
Valsti vietējā līmenī tieši pārstāv filkes (novada) gubernatora birojs.
Pašvaldības ir vietējās pašpārvaldes nozīmīgākais administratīvais konstitūts. Tās ir atbildīgas par pamata un vidējo izglītību, sociālajiem pakalpojumiem, pašvaldību ceļu infrastruktūru, ūdens un kanalizācijas, un zonēšanas regulāciju. Tālākās vidējās izglītības skolas un daļa tehnisko pakalpojumu tiek pārvaldīti novadu līmenī. Katrs šīs administrācijas posms saņem daļu ienākumu no vietējiem nodokļiem, maksām un vietējā biznesa darbības, un daļēji no centrālo varas iestāžu un citu valsts institūciju finansējuma.
Filkes ir tradicionāls administratīvs iedalījums, kura pirmsākumi meklējami Viduslaikos un vikingu laikos, kad vietējām “fylkesting” (filkes padome) joprojām bija liela vara. Viduslaiku vietējās pašpārvaldes sistēma pamazām izzuda pēc tam, kad Norvēģija tika apvienota vienotā karalistē. Sekojošās savienības ar Dāniju laikā vara koncentrējās karaļa rokās. 1837. gadā vietējās pašpārvaldes sistēma pašvaldību līmenī tika atjaunota.
Filkes un pašvaldības administrāciju veido ievēlētas padomes, vēlēšanas notiek katru ceturto gadu. Mandāti tiek sadalīti pēc proporcionāla principa, mandātu skaits variējas no 13 (pilsētas pašvaldības padome) un 25 (filkes pašvaldības padome) līdz 85. Padomes vadībā ir izpildkomiteja, kuru veido visu padomē ievēlēto partiju pārstāvji un mērs. Dažos izņēmumgadījumos, galvenokārt Oslo un Bergenā, izmanto parlamentāru pārvaldes formu un veido uz partijām bāzētu vietējo pašpārvaldi.
1975. gadā tika dibinātas 18 novadu pārvaldes (Oslo parasti netiek uzskatīta par atsevišļu novadu), lai nodrošinātu administratīvu posmu starp valsti un pilsētu pašvaldībām. Pēc 1967. gada centrālās apvienošanas reformas, pašvaldību skaits ir stabilizējies ap 420 – 440.
*filke – teritoriāli administratīva vienība Norvēģijā, līdzīga novadam.
**komūna - teritoriāli administratīva vienība Norvēģijā, līdzīga pašvaldībai.
Avots: Ašehauga un Gildendāla (Aschehoug og Gyldendal's) Norvēģu enciklopēdija
Pirmie norvēģi
Pirmie cilvēki apvidos, kas tagad ir Norvēģija, iznira no miglā tītās aizvēstures, kad Skandināvijā atkāpās ledāji. Pirms desmit tūkstoš gadiem savā garajā un grūtajā pārceļojumā uz ziemeļiem mūsdienu norvēģu priekšteči medīja ziemeļbriežus un citus savvaļas dzīvniekus. Zeme, kur viņi ieradās, gadsimtiem ilgi bija nesusi smago ledus vāku, un okeāna viļņi toreiz triecās pret krastu 200 metrus augstāk nekā šodien. Vissenākās liecības cilvēka darbībai tika atrastas kādā kalnā Estfollas rajona dienvidaustrumos, netālu no dienvidu robežas ar Zviedriju. Tajos laikos šis kalns droši vien bija sala jūrā uz dienvidiem no vietas, kur beidzās ledājs.
Lai gan nav vienprātības par to, no kurienes ieradās mūsdienu norvēģu priekšteči, un pa kādu maršrutu viņi devās uz ziemeļiem, var gandrīz droši apgalvot, ka viens no šiem maršrutiem veda caur Estfollu. Turienes apmetnēs atrastās senlietas ir tādas pašas kā senlietas, kas atrastas Zviedrijas dienvidos un Dānijā. Vēl viens maršruts, iespējams, veda no apvidus, ko mūsdienās pazīst kā Ziemeļjūras kontinentu, uz dienvidrietumu Norvēģiju.
Pirmie Norvēģijas iedzīvotāji bija mednieki, kas dzīvoja nelielās apmetnēs. Viņu eksistenci pierāda atrastie krama darbarīki, māla trauki, un, iespējams, visaizraujošāk, klinšu grebumi. Pirmie iedzīvotāju mākslas paraugi ir atrodami visā Norvēģijas teritorijā, tie ir cirsti vai griezti klintīs. Šie grebumi pārsvarā attēlo senču medītos dzīvniekus: ziemeļbriežus, aļņus, briežus, lāčus un zivis. Retāk sastopami, taču ne mazāk iespaidīgi, ir viņu attēlotie cilvēki un kuģi.
Pāreja uz lauksaimniecību Norvēģijā notika aptuveni pirms 5,000 līdz 6,000 gadiem, sākotnēji apvidos ap Oslo fjordu. Bronzas laikmeta (1500. – 500. g.p.m.ē.) arheoloģiskajos atradumos, it īpaši Dienvidnorvēģijā, dominēja zemniecības piederumu atliekas. Tā paša laikmeta atradumi Ziemeļnorvēģijā liecina, ka turienes iedzīvotāji bijuši mednieki. Lielu mednieku apmetņu atliekas, kas atrastas daudzviet Finmarkas novadā tālu ziemeļos, skaidri liecina, ka pastāvējusi sadarbība daudzu indivīdu starpā.
Romiešu laika apbedījumi (0–400. m.ē.) liecina, ka pastāvējuši pamatiedzīvotāju sakari ar civilizācijām dienvidos. Starp atradumiem ir bronzas un stikla priekšmeti, kā arī ieroči. Šajā laikā Ziemeļvalstīs parādījās arī rakstība rūnu rakstu zīmju veidā.
Pārceļojumu laiks no 400–550. m.ē. kontinentālās Eiropas vēsturē bija nemierīgs laiks, un Norvēģijā atrastās senlietas liecina, ka arī šeit valdīja līdzīgi apstākļi. Zemnieku sētas pierobežas apvidos liecina, ka apmetnes bija jau stabili izveidojušās. Ziedputekšņu analīzes rāda, ka piekrastes rajonos uz rietumiem nav bijis mežu. Nemierīgo laiku dēļ ciltis bijušas spiestas veidot aizsargsistēmas, piemēram, cietokšņus, kuru atliekas var redzēt 50 km garā joslā ap Norvēģijas lielākā ezera Mjēsas austrumu krastu.
Avots: Tor Dagre
Vikingu laiki (ap 800. – 1050. m.ē.g.)
Vikingu laiki Norvēģijā iezīmē aizvēsturisko laiku beigas. Rakstiskas liecības nav saglabājušās, tādēļ zināšanas par šo periodu galvenokārt pamatojas uz arheoloģiskajiem atradumiem. Arī sāgas mazliet izgaismo šo laikmetu. Lai gan tās pierakstītas vēlāk, sāgas balstījās uz nostāstiem, kas mutvārdu formā nodoti no vienas paaudzes otrā. Kopumā tās atklāj, ka vikingu laiki neapšaubāmi bija visaugstākās labklājības periods ziemeļos.
Daudzi zinātnieki par vikingu laiku sākumu uzskata 793. gadu, kad vikingi izlaupīja Lindisfarnas klosteri Anglijas ziemeļaustrumu piekrastē. Dažviet rietumu un dienvidrietumu Eiropā vēl šodien vikingus uzskata par cietsirdīgiem laupītājiem, kas ar uguni un zobenu sēja postu un apjukumu savos upuros. Tas tikai daļēji atbilst patiesībai. Vikingi ieradās arī ar miermīlīgiem nolūkiem tirgoties un dibināt kolonijas. Norvēģu vikingi apmetās Orkneju salās, Šetlendas salās, Hebridu salās, kā arī Menas salā. Par viņu mājām kļuva arī Skotijas un Īrijas ziemeļu apvidi, un Dublinu, ko 840-os gados dibinājuši vikingi, līdz pat 1171. gadam pārvaldīja ziemeļnieki.
Islandē un Grenlandē norvēģu vikingi atklāja neapdzīvotas zemes. Tur tie apmetās un veidoja kopienas. Mūsdienu islandieši ir tiešie vikingu kolonistu pēcteči. Taču Grenlandes skandināvu kopienas nezināmu iemeslu dēļ diemžēl izmira pēc dažiem gadsimtiem.
Savām daudzajām ekspedīcijām vikingi darināja ātrus, viegli vadāmus kuģus. Viņi bija prasmīgi jūrasbraucēji, un kuģoja atklātā jūrā. Šie drosmīgie vīri ar saviem garajiem kuģiem vairākkārt devās uz Ameriku un atpakaļ, un šis varoņdarbs liecina par viņu kuģu lielisko konstrukciju. Sāgās minēts, ka “Dievu Vīna zemi” 1001. gadā atklāja Laifs Ēriksons (Leif Eriksson) , taču mūsdienu zinātnieki pastāv uz to, ka citi vikingi bija sasnieguši Ameriku jau pirms viņa. Vikingu laiki sasniedza kulminācijas punktu 1066. gadā, kad norvēģu karalis Haralls Bargais un viņa vīri tika sakauti kaujā pie Stamfordas tilta Anglijā.
Norvēģijas apvienošana
Novadi, kas vēlāk kļuva par Norvēģiju, līdz pat 8. g.s. nebija vienoti. Tomēr jau agrāk bija bijuši mēģinājumi tos apvienot. Rezultātā tika izveidoti divi kopienu pamatveidi: sapulces, jeb tingi, kas bija organizēti ap centrālo Alltingu, un sīkas karalistes.
Tam droši vien bija vairāki iemesli. Viens no svarīgākajiem bija zemnieku vajadzība pēc miera un kontinuitātes, it sevišķi piekrastes rajonos. Viņiem nepārtraukti nācās saskarties ar laupītāju uzbrukumiem un mājās atgriezošos vikingu plosīšanos. Piekrastes rajonos koncentrējās lielas bagātības salaupītu un ietirgotu mantu veidā. Mazo valstiņu karaļi droši sēdēja savos “troņos”, jo, laulājoties savā starpā izveidojušās radniecības saites padarīja tos par cieši saistītu grupu, kam piederēja ievērojama vara.
Šajā procesā galvenā loma bija Vīkenas (apvidi ap Oslo fjordu) mazajiem karaļiem. Viņi pakļāva rajonu pēc rajona, un viņu varenība pakāpeniski auga. Pēc kaujas pie Hafrsfjorda netālu no Stāvangeres, domājams, ka tā notika 872. gadā, karalis Haralls Skaistmatis nostiprināja savas pozīcijas kā lielu teritoriju valdnieks. Tomēr šis apvienošanas process turpinājās vēl vairākus gadu desmitus, izraisot sīvas cīņas karojošo norvēģu vadoņu vidū, kā arī starp norvēģiem un citām ziemeļu tautām. Domājams, ka līdz 1060. gadam apvienošanas process tika pabeigts.
Avots: Tor Dagre
Vikingu sirojumi
Lai gan pirmajos vikingu sirojumos piedalījās tikai daži kuģi, pamazām to skaits pieauga, un drīz vien jau vairāku simtu kuģu flotiles devās rietumu virzienā uz Angliju, Skotiju, Franciju un Īriju. Viņi ieradās kā iebrucēji un laupītāji, iedvešot šausmas piekrastēs, kur viņi bieži piestāja, taču vikingi bija arī tirgotāji un pārvaldītāji. Viņi dibināja pilsētas, piemēram, Dublinu, un kolonijas, piemēram, Normandiju Francijā. Laikā no 879. līdz 920. gadam vikingi kolonizēja Islandi, kas savukārt veidoja pamatu Grenlades kolonizācijai.
986. gadā norvēģis Airiks Turvallsons (Eirik Thorvaldsson), pazīstams kā Ēriks Sarkanmatis, izpētīja un kolonizēja Grenlandes dienvidrietumu daļu. Viņa dēls, Laivs Airiksons (Leiv Eiriksson), bija pirmais eiropietis, kas spēris kāju uz Ziemeļamerikas zemes un pirmais norvēģu izcelsmes pētnieks, kas tagad ieguvis vispasaules ievērību.
Laiva Ariksona dzimšanas vieta un laiks nav precīzi zināmi, taču uzskata, ka viņš uzauga Grenlandē. Sāgā par Ēriku Sarkanmati stāstīts, ka 999. gadā viņš devies ar kuģi uz Norvēģiju, kādu laiku kalpojis karalim Ūlavam Trigvasonam (Olav Trygvasson), bet pēc gada aizsūtīts atpakaļ uz Grenlandi, lai nestu kristietību tās iedzīvotājiem.
Par tālāko notikumu gaitu pastāv divi pieņēmumi. Saskaņā ar vienu no tiem 1000. gadā Airiksona kuģis ceļā uz Grenlandi, vēja dzīts, novirzījies no kursa, un pilnīgi nejauši nonācis pie Amerikas ziemeļrietumu krastiem, tādējādi Kolumbu apsteidzot par gandrīz 500 gadiem. Taču saskaņā ar Grenlandes sāgu, ko visumā uzskata par ticamu, Airiksona atklājums nebija tikai nejaušība. Šajā sāgā teikts, ka viņš sagatavojis kuģi ekspedīcijai un devies uz rietumiem, lai mēģinātu rast apstiprinājumu islandiešu tirgotāja Bjārni Herjulfsona (Bjarni Herjulfsson) apgalvojumiem. 986. gadā Herjulfsona kuģis, spēcīgas straumes dzīts, stipri novirzījās no kursa starp Islandi un Grenlandi, un Hjerulfsons bija tālu rietumos pamanījis kalnainu, mežiem apaugušu zemi. Lai gan Herjulfsons droši vien bija pirmais eiropietis, kas redzējis Ziemeļamerikas kontinentu, viņš tomēr nekad neizkāpa tā krastos. Runas par iespējamiem neatklātiem krastiem un pastāvīgā vajadzība pēc apstrādājamas zemes iedrošināja Laivu Airiksonu nopirkt Bjārni kuģi un doties ceļā jaunu teritoriju meklējumos.
Šķiet, ka viņš devās pa Bjārni maršrutu, tikai pretējā virzienā, pa ceļam piestājot trīs vietās. Pirmo no tām viņš nosauca par Hellulanni jeb Plakano akmeņu zemi; mūsdienās uzskata, ka tā bijusi Labradora. Otrā bija Marklanne jeb Mežu zeme, iespējams, Ņūfaundlenda. Par trešās atrašanās vietu, kuru nosauca par Vinalnni, zinātnieki nav vienisprātis, taču iespējams, ka tā atradusies tik tālu uz ziemeļiem kā ziemeļu Ņūfaundlenda, vai tik tālu uz dienvidiem kā Koda rags vai pat vēl tālāk.
Nākamajā, 1001. gadā, atceļā uz Grenlandi Airiksons un viņa vīri pārlaida ziemu Vinlannē, vietā, ko viņi nodēvēja par Laifsbudiru.
Nākamajā ceļojumā uz jaunatklātajām zemēm bija lemts doties Airiksona brālim, Turvallam (Thorvald), jo Laivs Airiksons vairs nekad tur neatgriezās. Turpmākie mēģinājumi kolonizēt Vinlanni bija nesekmīgi spēcīgo nesaskaņu dēļ, kas pastāvēja starp vikingu ieceļotājiem un Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem.
Lai gan daudzi vēl joprojām par Jaunās pasaules atklājēju uzskata Kristoforu Kolumbu (Christopher Columbus), Airiksona tiesības uz šo titulu tika oficiāli apstiprinātas 1964. gadā ASV, kad prezidents Lindons B. Džonsons (Lyndon B. Johnson) Kongresa vienprātīgi atbalstīts, pasludināja 9. oktobri par "Laifa Ēriksona dienu (“Leif Ericson Day"), pieminot pirmā eiropieša ierašanos Ziemeļamerikā.
Avots: Linn Ryne
Viduslaiki
1130. gads iezīmēja pavērsiena punktu Norvēģijas vēsturē. Miera periodu pārtrauca nemieri un pilsoņu karš, kas ilga līdz 1227. gadam.
Taču 1130. gads bija īpašs arī citu iemeslu dēļ. To uzskata par viduslaiku uzplaukuma perioda sākumu, laikmetu, kad pieauga iedzīvotāju skaits, pieauga baznīcas ietekme un radās un attīstījās draudzes. Tā kā karaļnams un baznīca pakļāva rajonu pēc rajona, pieauga arī valsts vara un ietekme. Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka šī procesa rezultātā Norvēģiju pirmo reizi varēja nosaukt par vienotu karalisti.
12. un 13. gadsimtā monarhijas vara pieauga, līdz beidzot uzvarēja gan baznīcu, gan feodāļus. Tradicionālo laicīgo aristokrātiju nomainīja kalpojošā aristokrātija. Šajā laika posmā mainījās zemnieku statuss, no dzimtīpašniekiem viņi kļuva par nomniekiem. Tomēr Norvēģijā zemnieki parasti nomāja zemi mūža lietošanā, tādējādi baudīdami brīvu statusu, kas lielākajā daļā tā laika Eiropas bija retums. Viduslaiku uzplaukuma periodā izzuda arī vikingu laiku vergi.
Šajā laika posmā politiskais smaguma centrs Norvēģijā nobīdījās no dienvidrietumiem uz apvidiem ap Oslo fjordu. 13. gadsimtā, Karaļa Hokona V (Haakon V) valdīšanas laikā par Norvēģijas galvaspilsētu kļuva Oslo. Pirms tam tur bija tikai nenozīmīgs māju puduris Oslo fjorda vistālākajā galā. 1350. gadā, kad Norvēģiju sasniedza mēra epidēmija, domājams, šajā pilsētā nedzīvoja vairāk par 2000 cilvēku. Tolaik Bergenā dzīvoja 7000 un Tronheimā 3000 iedzīvotāju.
Viduslaiku uzplaukuma periodā valsts ieņēmumi bija ārkārtīgi pieticīgi, ja salīdzina ar Eiropas standartiem. Šī laika posma beigās to tik tikko pietika, lai segtu jebkādu karaļnama un valsts administratīvā aparāta paplašināšanu. Pēc briesmīgās mēra epidēmijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies uz pusi vai pat vienu trešo daļu no tā, kāds tas bija bijis līdz 1350. gadam. Tādēļ karalim un aristokrātijai nācās prasīt ienākumus no zemes un feodālajiem īpašumiem, neņemot vērā nacionālās robežas, tādējādi veicinot politisko apvienību izaugsmi Ziemeļvalstīs.
Laikā no 1319. līdz 1343. gadam Norvēģijai un Zviedrijai bija kopīga monarhija, kas vēlāk izvērsās plašumā, pateicoties laulībām Skandināvijas karaļnamu starpā. Hokons VI (Haakon VI) (1340.-80.) – Zviedrijas karaļa Mangnusa Ēriksona (Magnus Eriksson) un Ingebjergas (Ingebjørg), Hokona V meitas dēls – bija likumīgs Norvēģijas troņa mantinieks. Viņš apprecējās ar Margrēti (Margrete), Dānijas karaļa Valdemāra Aterdāga (Valdemar Atterdag) meitu. Viņu dēls Ūlavs (Olav) pēc Valdemāra nāves 1375. gadā tika iecelts par Dānijas karali. 1380. gadā Ūlavs no tēva mantoja arī Norvēģijas troni, kā rezultātā Norvēģija nonāca savienībā ar Dāniju, kas ilga līdz pat 1814. gadam.
Kristietības sākums
Kristietības ieviešana Norvēģijā bija ilgstošs process, kas, iespējams, ilga divi simti gadus. Tas bija dabīgs iznākums Norvēģijas kontaktiem ar kristīgo Eiropu, tirgojoties un dodoties vikingu sirojumos. Misionāri no Anglijas, Vācijas un Dānijas baznīcām veicināja to, ka vājinājās ticība tradicionālajiem Skandināvu dieviem. Šī tendence sasniedza kulmināciju trīs karaļiem, Hokonam Labajam, Ulafam Trigvasonam (Olaf Trygvasson) un Ulafam Haraldsonam (Olaf Haraldsson) (Ulafam Drosmīgajam) kļūstot par misionāriem. Pēdējais pēc mocekļa nāves kaujā pie Stiklestādes 1030. gadā tika pasludināts par svēto. Baznīca svinēja galīgo uzvaru.
No 11. gadsimta vidus visi pieņemtie likumi, visas dziedātās dziesmas un visi uzceltie pieminekļi bija pierādījums tam, ka kristietība Norvēģijā laidusi dziļas saknes. Neilgi pirms 1100. gada radās pirmās bīskapijas, viena no tām Nīdārūsā, vēlākajā Tronheimā, kas no 1152. gada bija arhibīskapa sēdeklis. Norvēģijas arhibīskaps pildīja arī politiskas funkcijas. 1537. gadā ar karaļa dekrētu Norvēģijā tika ieviesta Reformācija. Tajā laikā valsts atradās Dānijas pakļautībā, un reformāciju ieviesa piespiedu kārtā vienkārši pielietojot dāņu-norvēģu baznīcas rituālus arī Norvēģijā. No 17. gadsimta sākuma luterāņu ticība bija vienīgā ticība Norvēģijā.
Avots: Tor Dagre
Norvēģija pēc 1905. gada
Risinājās kvēlas debates par Norvēģijas turpmāko pārvaldes formu. Tautas nobalsošana parādīja, ka vairākums dod priekšroku monarhijai, nevis republikai. 1905. gada 18. novembrī Storting iecēla Dānijas princi Karlu (Carl) par Norvēģijas karali. Princis Karls bija precējies ar princesi Modu (Maud), Lielbritānijas karaļa Eduarda VII (Edward VII) meitu, un viņiem bija dēls. Jaunā karaliskā ģimene ieradās Norvēģijā 25. novembrī. Princis Karls pieņēma vārdu Hokons VII (Haakon VII), un Stūrtingā deva svinīgo zvērestu ievērot Norvēģijas konstitūciju.
Laikā, kad izjuka savienība ar Zviedriju, Norvēģija piedzīvoja ekonomisko augšupeju. IKP bija pieaudzis par 55 %, t. i., vidēji par 4 % gadā. Iedzīvotāju skaits strauji auga, uzlabojās nodarbinātības līmenis. Tas bija industriālās revolūcijas otrās fāzes rezultāts, jo Norvēģijā izmantoja lēto hidroelektroenerģiju un valstī ieplūda ārvalstu kapitāla investīcijas. Attīstījās elektroķīmijas un elektrometalurģijas nozares, tirgū parādījās jauni produkti. Tika dibināti lieli koncerni, kā, piemēram, “Norsk Hydro”, un radās jauni rūpnieciskie centri. Ekonomiskais uzplaukums turpinājās līdz 2. pasaules kara sākumam.
Strādnieku kustība Norvēģijā sākās pirms izjuka savienība ar Zviedriju. 1872. gadā izveidoja pirmās arodbiedrības un 1887. gadā nodibināja Strādnieku partiju. 1898. gadā vispārējas vēlēšanu tiesības ieguva vīrieši, bet 1913. gadā – sievietes.
1903. gada vēlēšanās Strādnieku partija ieguva četrus mandātus. 1912. gadā par viņiem nobalsoja 26 % elektorāta un Stūrtingā iekļuva 23 šīs partijas pārstāvji. Tādējādi Strādnieku partija kļuva par otru lielāko partiju parlamentā tūlīt pēc Liberālās partijas.
Pirmie industrializācijas gadi atnesa tikai nelielas izmaiņas valsts sociālajā struktūrā. Vēl 1910. gadā 42 % darbaspēka bija nodarbināti lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. 1920. gadā to bija 37 %. Mūsdienās šis rādītājs ir sarucis līdz 3,7 %.
Pēc savienības izjukšanas Norvēģijai vajadzēja izveidot Ārlietu ministriju un atvērt vēstniecības un konsulātus. Iespējamie resursi šim nolūkam bija ārkārtīgi ierobežoti. Kristiana Mikelsena (Christian Michelsen) valdības 1905. gadā izstrādātajās ārpolitikas vadlīnijās bija uzsvērts, ka Norvēģijai jāatturas no dalības aliansēs, kas varētu valsti ievilkt karos. Šī neitralitātes politika guva plašu atbalstu tautā. Tomēr Norvēģija aktīvi piedalījās starptautisko arbitrāžas līgumu veicināšanas procesā.
2. pasaules kara laikā Norvēģija saglabāja neitralitāti, taču norvēģu tirdzniecības flote cieta smagus zaudējumus zemūdeņu karadarbības un jūras mīnu dēļ. Dzīvību zaudēja aptuveni 2000 jūrnieku. Tomēr karš atnesa ievērojamu peļņu, ļaujot norvēģiem atpirkt lielos uzņēmumus, kas bija nonākuši ārzemnieku īpašumā (Borregaard, Spitsbergenas ogļu laukus (Svālbardā) u.c.). 1920. gadā, pēc kara atrisinot teritoriālos strīdus, Norvēģija paturēja savā pārvaldījumā Svālbardu.
1918. gada vispārējās vēlēšanās Liberālā partija zaudēja vairākuma pozīciju parlamentā. Pēc tam līdz pat 1945. gadam neviena partija nespēja iegūt balsu vairākumu Stūrtingā. 1928. gadā Strādnieku partija izveidoja savu pirmo valdību. Tā noturējās tikai 19 dienas, un pēc tam to gāza nesociālistu vairākums.
20. gadsimta 20. gados sākās ekonomikaslejupslīde, kas skāra arī Norvēģiju. Valdības īstenotā valūtas politika problēmas vēl vairāk saasināja. Tirdzniecība un kuģniecība cieta smagus zaudējumus. Bankrotēja virkne banku. Kronas kurss sāka kristies, un katastrofāli trūka ārvalstu valūtas. Samazinājās valsts ieņēmumi, un tas smagi skāra daudzas pašvaldības. Līdz šim, pateicoties 1920. gada arbitrāžai, augstā darba alga tika samazināta, izsaucot kvēlus protestus strādnieku vidū, kurus tajā laikā spēcīgi ietekmēja revolucionāri uzskati. Līdz pat 2. pasaules kara sākumam valdīja liels bezdarbs.
Tomēr 1932. gadā sākās jauns ekonomiskās augšupejas posms, kā rezultātā krasi uzlabojās Norvēģijas maksājumu bilance. No 1935. līdz 1939. gadam nacionālais ienākums palielinājās par vairāk nekā 1,400 miljoniem Norvēģijas kronu, kas Norvēģijai tajā laikā bija ievērojama summa.
1920. gadā Norvēģija iestājās Tautu savienībā, tādējādi atsakoties no līdz tam īstenotās izolācijas politikas. Kara laikā uzsāktā Ziemeļvalstu sadarbība turpinājās Tautu savienības ietvaros, kur Ziemeļvalstis pauda gatavību atbalstīt miera uzturēšanas pasākumus, pašām neiesaistoties militārās sankcijās. Sākoties 2. pasaules karam, Tautu savienības prezidents bija norvēģu Stūrtinga prezidents Karls Joakims Hambrū (Carl Joachim Hambro).
Nenovēršamā kara draudi 20. gadsimta 30. gadu beigās Norvēģijas politisko debašu priekšplānā izvirzīja aizsardzības jautājumus. Līdz tam sociālisti bija stingri iebilduši pret līdzekļu piešķiršanu aizsardzības jomai, un daļēji šo viņu viedokli atbalstīja arī liberāļi. Vēl viens iemesls sociālistu skepsei attiecībā uz aizsardzības jomu bija tas, ka 20. gadsimta 30. gadu sākumā Norvēģijas Aizsardzības ministrs Zemnieku partijas veidotajā valdībā bija Vidkuns Kvislings (Vidkun Quisling), kurš vēlāk kļuva par nacionālsociālistu. 1936. gadā valdību vēlreiz veidoja Strādnieku partija, kurai bija Zemnieku partijas atbalsts parlamentā. Par premjerministru kļuva Juhans Nīgordsvolls (Johan Nygårdsvold). Piešķīrumi aizsardzības jomai tika palielināti, tomēr tas bija novēlots solis, lai patiesi varētu ietekmēt Norvēģijas militāro spēku. 1939. gadā, sākoties 2. pasaules karam, Norvēģija atkal pasludināja neitralitāti.
Avots: Tor Dagre
Otrais Pasaules karš
Norvēģijas paziņojumam par neitralitāti nebija lielas nozīmes. 1940. gada 9. aprīlī Vācijas karaspēks uzbruka Norvēģijai. Pēc saspringtām kaujām, kas ilga divus mēnešus, un, neskatoties uz Lielbritānijas un Francijas militāro palīdzību, Norvēģijai nebija citas izejas kā vien padoties. Karaliskā ģimene, valdība un daži Aizsardzības ministrijas un civilās administrācijas vadošie darbinieki bēga uz Lielbritāniju kopā ar atkāpjošos sabiedroto karaspēku. Kara laikā Norvēģijas valdība strādāja emigrācijā.
Visnozīmīgākā palīdzība, ko Norvēģija varēja piedāvāt sabiedrotajiem, bija Norvēģijas tirdzniecības flote. Tajā bija vairāk nekā 1000 kuģu, kuru kopējais bruto svars pārsniedza 4 miljonus tonnu. Lielbritānijā Norvēģijas militārās vienības tika atjaunotas visa veida militārajām operācijām. Tās piedalījās jūras spēku kampaņās Atlantijas okeānā kaujās pēc 1944. gada invāzijas kontinentālajā Eiropā, kā arī aviācijas kaujās virs Lielbritānijas un Eiropas kontinenta. Kara beigās zviedri deva atļauju Norvēģijai veidot militārās vienības Zviedrijā. Dažas no šīm vienībām piedalījās kampaņās pret naidīgo Vāciju. Tas notika pēc tam, kad Padomju spēki bija iebrukuši un atbrīvojuši nelielu daļu Norvēģijas teritorijas ziemeļaustrumu Finmarkā, Norvēģijas galējos ziemeļos. Okupētajā Norvēģijā ar katru gadu pieauga civiliedzīvotāju pretestība. Tika veidotas arī pagrīdes kaujinieku vienības, ko vācieši uzskatīja par bīstamām.
Norvēģija bija okupēta līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gadā. Padošanās brīdī Norvēģijā, kur tolaik bija nepilni 4 miljoni iedzīvotāju, atradās ne mazāk kā 400 000 vācu karavīru. Okupācijas rezultātā Vācija ekspluatēja Norvēģijas ekonomiku; nacistu varas terors izpaudās gan nāves sodos, gan masu iznīcināšanas akcijās, lai arī nedaudz mazākā mērā nekā citās okupētajās valstīs.
Atbrīvošana
Jau 1945. gada 8. maijā norvēģu Pretošanās kustības karaspēks sāka pārņemt nacistu karaspēka pozīcijas. Pamazām viņiem pievienojās norvēģu un sabiedroto karaspēks no Lielbritānijas un Zviedrijas. Notika vienmērīga pāreja no okupācijas uz sabiedroto spēkiem. No trimdas Lielbritānijā atgriezās Norvēģijas valdība, un 7. jūnijā Oslo ostā ar britu jūras flotes kuģi ieradās karalis Hokuns (Haakon).
No Vācijas koncentrācijas nometnēm Norvēģijā sāka atgriezties izdzīvojušie. Kara beigās ārzemēs atradās 92 000 norvēģu, no tiem 46 000 – Zviedrijā. Norvēģijā, neskaitot vācu okupantus, atradās 141 000 ārvalstnieku, lielākā daļa no tiem kara gūstekņi. 84 000 no tiem bija krievi.
Kara gaitā vācieši bija rekvizējuši 40 % no Norvēģijas IKP. Turklāt jāņem vērā arī kara postījumi. Finmarkas rajonā tie bija visai lieli. Vācieši atkāpjoties, nodedzinot visu aiz sevis, nopostīja plašas teritorijas. Citur bombardēšanas vai nodedzināšanas rezultātā bija iznīcinātas veselas pilsētas un ciemi.
Kopumā karā un apcietinājumā dzīvību zaudēja 10,262 norvēģi. Ieslodzījumā atradās apmēram 40,000.
Avots: Tor Dagre
Norvēģija pēc Otrā pasaules kara
Pēc Norvēģijas atbrīvošanas valdīja vispārēja vienprātība, ka prioritārajai jomai jābūt valsts atjaunošanai. Vēlēšanās 1945. gadā visvairāk balsu ieguva Strādnieku partija, kas izveidoja valdību ar Aināru Gerhardsenu (Einar Gerhardsen) priekšgalā.
Šīs valdības mērķis bija piecu gadu laikā no jauna uzcelt kara laikā sagrauto, kā arī kāpināt industrializācijas tempu, liekot uzsvaru uz smago rūpniecību. Attīstība notika straujāk nekā politiķi bija cerējuši. Līdz 1946. gadam gan rūpnieciskās ražošanas rādītāji, gan IKP pārsniedza 1938. gada skaitļus. Līdz 1948.-49. gadam reālais valsts kapitāls ievērojami pārsniedza pirmskara līmeni. Turpmākajiem gadiem bija raksturīga vienmērīga izaugsme un attīstība.
Pirmajos pēckara gados Norvēģijas ārpolitiskā aktivitāte vēl aizvien bija ļoti neliela. Tas tika darīts ar nolūku palikt drošā attālumā no potenciāliem lielvaru konfliktiem un jebkādiem jaunveidojamiem valstu blokiem. Norvēģi cerēja, ka Apvienotās Nācijas to pirmā ģenerālsekretāra norvēģa Trigves Lī (Trygve Lie) vadībā būs pietiekams drošības garants.
Pakāpeniski palielinoties spriedzei Austrumu – Rietumu attiecībās, mainījās arī Norvēģijas ārpolitiskā orientācija. Norvēģija piedalījās Māršala sadarbībā, un laikā no 1948. līdz 1951. gadam caur Māršala Palīdzības programmu saņēma 2.5 000 miljonu kronu.
1948. gada komunistu uzvara Čehoslovākijā un Padomju Savienības priekšlikums veidot aizsardzības aliansi tās noslēgtā pakta ar Somiju ietvaros Norvēģijā izsauca asu reakciju. 1949. gadā, pēc neilga starpposma, kura laikā notika neveiksmīgs mēģinājums izveidot Ziemeļvalstu aizsardzības aliansi, Norvēģija iestājās NATO, gandrīz vienlaikus ar Dāniju. Pēc tam virkne sabiedriskās domas aptauju apstiprinājušas, ka norvēģi ar lielu balsu vairākumu atbalsta savas valsts dalību NATO.
Pēckara gadi Norvēģijas ekonomikā raksturojami kā nepārtrauktas augšupejas laiks. Liela daļa resursu izmantota, lai uzceltu labklājības valsti, kā rezultātā izveidojusies vienmērīga egalitāra sabiedrība.
1960.-tie gadi vēstīja par naftas laikmeta sākšanos. Pārbaudes urbumi Ziemeļjūrā atklāja bagātīgas naftas rezerves, kā rezultātā attīstījās vērienīga naftas un gāzes rūpniecība. Vēlāk atradnes konstatētas arī Norvēģu un Barenca jūrā. Šobrīd galvenā naftas ieguves vieta ir Norvēģu jūra pie Norvēģijas centrālās daļas krastiem.
Avots: Tor Dagre
Norvēģija ir monarhiska valsts Ziemeļeiropā
Norvēģijas Karalisti veido Skandināvijas pussalas rietumu un ziemeļu daļas, kā arī Jana Majena (Jan Mayen) ziemeļu teritorijas un Svālbaras arhipelāgs, un Buvē sala (Bouvet), Pētera 1. sala un Karalienes Modas (Maud) zeme dienvidu pusslodē. Teritorijas ziņā būdama Eiropas sestā lielākā valsts, Norvēģija ir ļoti reti apdzīvota un ir tikai 28. vietā iedzīvotāju skaita ziņā. Norvēģijas cietzemes krasta līnija, ieskaitot fjordus un līčus, pārsniedz 20 000 km.
Uz austrumiem Norvēģija robežojas ar Zviedriju, Somiju un Krieviju, bet no ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem valsti apskalo okeāna ūdeņi, tostarp Barenca jūra, Norvēģu jūra, Ziemeļjūra un Skageraks.
Tikai neliela daļa Norvēģijas sauszemes teritorijas ir piemērota lauksaimniecības un mežniecības attīstībai, taču valstī ir bagātīgi dabas resursi – nafta, dabasgāze, dažādas rūdas, zivis, kokmateriāli un hidroenerģija. Ar minēto resursu palīdzību, jo sevišķi ofšora zonā, Norvēģija ir attīstījusies par vienu no pasaules bagātākajām valstīm, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tas ir gan nozīmīgā Rietumeiropas tirgus tuvuma dēļ, gan arī pateicoties tās brīvajai enerģijas pieejamībai, izplatītajai industrializācijai, politiskajai stabilitātei un augstajiem izglītības standartiem.
1900. gadi iezīmēja pieaugošas turības periodu. Šajā ziņā nozīmīgi lūzuma punkti bija 1905. gads, kad sākās hidroenerģijas ieguves attīstība, un 1970. gadi, atklājot un uzsākot naftas un gāzes ieguvi. Norvēģijā ir arī senas jūrniecības tradīcijas, tā ir ceturtā lielākā kuģniecības valsts pasaulē.
Aktīva sociālā nodrošinājuma politika tiek realizēta kā dalīšanās nacionālās bagātības pieaugumā. Šīs politikas rezultātā ir notikusi vispārēja ienākumu izlīdzināšanās neatkarīgi no vietas, dzimuma, vecuma vai profesijas, tā ir palīdzējusi izveidot finansiāli un sociāli vienlīdzīgu sabiedrību.
Ieskatoties vēsturē, uzzinām, ka mazie Norvēģijas karaļu īpašumi tika apvienoti vienotā Karalistē aptuveni 885. gadā. To izdarīja vikingu karalis Haralds Skaistmatis. Kristietība tika ieviesta neilgi pirms 1000. gada. 1200. gados Norvēģija kļuva par vienu no karaļa Hokuna Hokonsona (Håkon Håkonsson) pārvaldītajām reģionālajām teritorijām. Pēc 1319. gada Norvēģija zaudēja savu neatkarību, un 1380. gadā tika dibināta savienība ar Dāniju, kas ilga vairāk nekā četrus gadsimtus. 1536. gadā Norvēģija tika padarīta par pakļautu valsti, bet 1814. gadā – saskaņā ar Ķīles Miera līgumu Dānija atdeva Norvēģiju Zviedrijai. Vēloties atgūt savu neatkarību, Norvēģija izstrādāja un pieņēma savu Konstitūciju, kura ir spēkā vēl joprojām. Zviedrija atļāva Norvēģijai paturēt savu Konstitūciju, pretī prasot piekrišanu savienībai zviedru karaļa vadībā. Oficiāli savienība ar Zviedriju tika lauzta 1905. gadā, lai gan Norvēģija arī visu savienības laiku bija lielākoties funkcionējusi, ka neatkarīga valsts.
Vārds “Norvēģija”, domājams, nozīmē “Ceļš uz ziemeļiem”.
Avots: Ašehhauga un Gildendāla (Aschehoug og Gyldendal's) Norvēģu enciklopēdija
Savienība ar Dāniju
Viduslaikos Norvēģija piedzīvoja strauju ekonomisko lejupslīdi. Četrpadsmitajā gadsimtā mēra un citu epidēmiju dēļ iedzīvotāju skaits bija ievērojami samazinājies. Daudzas saimniecības epidēmiju skartajos apgabalos bija neapdzīvotas, samazinājās ienākumi. Daži vēsturnieki uzskata, ka lejupslīdes cēloņi bija klimata apstākļu pasliktināšanās, kā arī Hanzas savienības kontrole pār Norvēģijas ekonomiku. Citi domā, ka lejupslīdi veicināja pastāvīgā augsnes noplicināšana.
Ekonomiskajam pagrimumam bija politikas sekas. Dānijas ietekme pieauga un tā kļuva par vadošo ziemeļvalsti. Dāņu un vācu augstmaņi ieguva augstākos valsts amatus. Zeme un bīskapa rezidences nonāca ārzemnieku rokās. Norvēģu aristokrātija piedzīvoja pagrimumu. Norvēģu tautas nacionālā pašapziņa pakāpeniski tika sagrauta.
Kopš 1450. gada savienību ar Dāniju nostiprināja līgums – līgums, kas sākotnēji bija iecerēts, lai nodrošinātu Norvēģijas Karalistes padomes varu pēc tam, kad izvēlēts monarhs, tomēr šis nosacījums nekad netika ievērots. Šim līgumam bija arī jākalpo kā abu karalistu vienlīdzības garantam. Tas tā bija tikai teorētiski, praksē izrādījās citādi.
1536. gadā Norvēģija pārtrauca eksistēt kā neatkarīga karaliste. Tas notika parlamenta sanāksmes laikā Kopenhāgenā, kad karalis Kristians III (Christian III) deva solījumu dāņu augstmaņiem, ka no šī brīža Norvēģija atradīsies dāņu karaļnama pakļautībā, gluži tāpat kā jebkurš cits Dānijas īpašums. Norvēģijas Karalistes padome tika likvidēta, un Norvēģijas baznīca zaudēja pašpārvaldes tiesības. No šī brīža dāņu augstmaņi brīvi varēja pārņemt valsts ierēdņu amatus Norvēģijā, kā arī gūt ienākumus Norvēģijā.
Šī ciešā politiskā saistība ar Dāniju nenovēršami ievilka Norvēģiju karos, ko Dānija bija uzsākusi ar Zviedriju un Baltijas jūras valstīm. Rezultātā Dānijas karalim nācās atdot Norvēģijas teritorijas daļu Zviedrijai; Jemtlandi un Herjedālenu 1645. gadā, Bohūslēni un lēņu muižu Tronheimu – 1658. gadā. Pēdējo tomēr pēc diviem gadiem atdeva Norvēģijai.
Aristokrātijas, garīdzniecības un pilsoņu pārstāvju sapulce Kopenhāgenā 1660. gadā pasludināja Fredriku III (Fredrik III) par troņmantinieku un uzticēja viņam uzdevumu radīt karalistēm jaunu konstitūciju. Tādējādi abas karalistes bija pakļautas absolūtai monarhijas varai, un šis faktors ietekmēja Norvēģijas situāciju visu atlikušo laiku, kad abas valstis bija savienībā. Lai gan Norvēģiju vadīja no Kopenhāgenas, nereti monarhs nebija spējīgs vadīt valsti. Patiesā vara bija valsts amatpersonu rokās. Visumā Norvēģija šajā situācijā bija ieguvēja, jo dažas valsts amatpersonas sāka izprast Norvēģijas viedokli. Augstu stāvošu norvēģu amatpersonu viedoklis par jautājumiem, kas attiecās īpaši uz Norvēģiju, bieži vien tika ņemts vērā.
Šajā absolūtās varas periodā tika formulēta politika, kas noteica, ka ekonomiski Dānija un Norvēģija ir uzskatāma par vienotu veselumu. Tādējādi Dānija ieguva vienreizējas tiesības pārdot graudus dienvidaustrumu Norvēģijā (1737. gadā), savukārt Dānijā ieviesa tādu pašu monopolu attiecībā uz norvēģu dzelzs tirdzniecību. 1662. gadā, kad ieviesa tirdzniecības privilēģijas, visa kokmateriālu tirdzniecība koncentrējās pilsētās, kur iedzīvotājiem bija nodrošinātas ekskluzīvas tiesības pirkt kokmateriālus no zemniekiem un kokzāģētavu īpašniekiem. Tas tika darīts ar mērķi pilsētās radīt pārtikušu vidusšķiru – un tas arī tika panākts.
Ekonomiskās attīstības rezultātā radusies vidusšķira sagatavoja augsni plaukstošajai nacionālajai apziņai, kas kļuva īpaši labi samanāma 18. gadsimtā. Lai gan tas tā notika, pateicoties šīs sociālās šķiras straujajai ekonomiskajai attīstībai, tomēr izšķirošais faktors drīzāk bija augošā pretestība vadoņu centieniem padarīt Kopenhāgenu par abu valstu ekonomisko centru. Norvēģu tirgotāji nespēja konkurēt ar varenajiem dāņu galvaspilsētas tirdzniecības centriem.
18. gadsimta beigās lielāko daļu importēto preču transportēja caur Kopenhāgenu. Dienvidaustrumu Norvēģijas kokmateriālu mazumtirgotāji iesniedza vienotu prasību nodibināt Norvēģijā nacionālo banku, un vienlaikus arī atbalstīja augstākstāvošu ierēdņu prasības Norvēģijā izveidot universitāti. Šīs prasības noraidīja, jo valdība baidījās spert soļus, kas veicinātu Norvēģijas autonomiju, līdz ar to vājinot savienības varenību. Koncepcija par Norvēģijas universitātes un nacionālās bankas izveidi pamazām kļuva par pieaugošās nacionālās apziņas simbolu.
Šī tendence pieauga Napoleona karu laikā no 1807–1814 gadam. Dānija/Norvēģija bija Francijas sabiedrotā, un vēlāk izveidotā blokāde izolēja Norvēģiju gan no Dānijas, gan tirgus. Kuģniecība un kokmateriālu eksports apstājās, un valstī iestājās bads. Tā kā Norvēģiju vairs nevarēja pārvaldīt no Kopenhāgenas, to darīt uzticēja īpaši izveidotai augstākstāvošu ierēdņu valdības komisijai. Karalis Frederiks VI (Frederik VI) negribīgi piekrita prasībām par nacionālās universitātes izveidošanu, kura rezultātā 1811. gadā arī tika nodibināta. Tas viss veidoja fonu 1814. gada notikumiem.
Avots: Tor Dagre
Atdalīšanās no Dānijas
1813. gadā kaujā pie Leipcigas Napoleons cieta graujošu sakāvi. Šajā kaujā viens no viņa pretiniekiem bija Zviedrijas Karaliste. Zviedrija, kura nesen bija zaudējusi Somiju, kas atradās austrumos, tagad vēlējās iegūt Norvēģiju kā drošības garantu uz rietumu robežas. Tādēļ Zviedrijas sabiedrotie bija apsolījuši, ka tā varēs iegūt Norvēģiju kā kara trofeju.
Sabiedroto uzvarai pie Leipcigas sekoja diplomātiskais spiediens Kopenhāgenā un bruņots uzbrukums dubultmonarhijai no Holšteinas. 1814. gada janvārī Dānijas karalis Fredriks VI (Fredrik VI) padevās, pārtrauca sakarus ar Napoleonu un nodeva Norvēģiju saviem pretiniekiem zviedriem. Tā beidzās 434 gadus ilgusī Norvēģijas savienība ar Dāniju.
Dānijas līgumam ar pretiniekiem bija politiski aspekti, kas bija būtiski Norvēģijai. Līguma nosacījumi stingri paredzēja, ka Norvēģijai atkal jāieņem tās vieta neatkarīgu valstu vidū, savienībā ar Zviedriju. Sekoja Zviedrijas karaļa Kārļa XIII (Carl XIII) paziņojums, ka Norvēģijai jāatgūst neatkarīgas valsts statuss, ar pašai savu brīvu konstitūciju, tautas pārstāvniecību, pašai savu valdību un tiesībām iekasēt nodokļus.
Norvēģi bija visai atturīgi pret izredzēm stāties jaunā savienībā. Tajā laikā Norvēģiju pārvaldīja Dānijas karaļa brāļadēls, princis Kristians Frederiks. Saskaņā ar vienošanos ar savu tēvoci, viņš gatavoja norvēģu sacelšanos, lai kavētu zviedrus pārņemt varu, un, domājams, arī lai atjaunotu un nostiprinātu Dānijas un Norvēģijas savienību.
Valdnieka iniciatīvas rezultātā tika sasaukta sapulce, kuras mērķis bija pieņemt konstitūciju. Sapulce notika Aidsvollā, kādus 70 km uz ziemeļiem no Oslo, un 1814. gada 17. maijā tās dalībnieki formāli pieņēma Norvēģijas konstitūciju, ieceļot Kristianu Frederiku par Norvēģijas karali. 17. maiju arī šodien svin kā Norvēģijas valsts svētkus.
Tomēr Napoleona kara uzvarētāji nevēlējās pieļaut atkāpes no līguma nosacījumiem. Zviedri izdarīja diplomātisku spiedienu, un, kad tas nelīdzēja, uzsāka bruņotu akciju, kuras laikā profesionāls karaspēks ātri vien pakļāva norvēģus. Augustā Mosā, uz dienvidiem no Oslo tika parakstīts līgums, kas noteica, ka Zviedrija akceptē Aidsvollā pieņemto Norvēģijas konstitūciju, izdarot tajā nepieciešamos labojumus attiecībā uz abu karalistu savienību. 1814. gada 10. oktobrī karalis Kristians Frederiks atteicās no varas un atstāja valsti. Norvēģija bija iestājusies vēl vienā savienībā.
Avots: Tor Dagre
Norvēģu zelts Barenca jūrā
Pateicoties plašajiem dabas resursiem Tālo Ziemeļu nozīme sniedzas tālu pāri Norvēģijas robežām. Nesen žurnālā Newsweek International tika publicēts raksts, izceļot Norvēģijas un Tālo Ziemeļu kā Eiropas nākotnes gāzes provinces stratēģisko nozīmi.
Norvēģija jau šodien ir viena no lielākajām spēlētājām globālās enerģijas jomā. Tā ir trešā lielākā naftas un gāzes eksportētājvalsts pasaulē, un otrā lielākā gāzes eksportētājvalsts Eiropai. Šodien Tālie Ziemeļi ir stratēģisks, prioritārs reģions, un tam ir liela nozīme Norvēģijai.
Saskaņā ar Newsweek International rakstu “Norwegian Gold”, Barenca jūra varētu kļūt par Eiropas gāzes provinci, kā arī Tālo Ziemeļu attīstība stiprinās Norvēģijas ģeopolitisko lomu.
Norvēģijas priekšrocība globālajā enerģijas tirgū
Norvēģija ir pasaules piektā lielākā hidroenerģijas ražotāja un vienīgā industrializētā nācija, kas savu iekšzemes enerģijas pieprasījumu spēj apmierināt, izmantojot gandrīz vienīgi hidroresursus.
Norvēģija bija viena no pirmajām valstīm pasaulē, kas ieviesa brīvo enerģijas tirgu. Tā kļuva par pionieri atjaunojamās enerģijas sektorā pēc vairāk kā gadsimtu ilgušas pētniecības, un dibināja pasaulē pirmo, lielāko un vadošo enerģijas biržu - Nord Pool.
Pieprasījumā - zināšanas
Arvien vairāk pasaules valstīm cenšoties sasniegt savus videi draudzīgās enerģijas ieguves mērķus un arvien vairāk attīstības valstīm meklējot lētākās pieejamās metodes enerģijas ražošanā, Norvēģijas zināšanas ātri vien kļūst par nenovērtējamu un augstvērtīgu eksporta preci.
Norvēģijas vadošās energoresursu kompānijas pieredz vēl nebijušu enerģijas pieprasījumu. Norvēģijas atrašanās vieta jūras krastā un nelielais iedzīvotāju skaits sniedz tai dabisku priekšrocību, taču nedrīkst par zemu novērtēt arī efektivitāti, ar kādu šīs kvalitātes tiek izmantotas. No Ugandas līdz Japānai – visnabadzīgākā un visbagātākā valsts – Norvēģijai ir pieeja globālajam enerģijas tirgum, kas vienlīdz alkst jaunas idejas un risinājumus, kā arī tehnoloģijas.
Eksportē videi draudzīgu enerģiju
Norvēģija šobrīd ir otrā lielākā atjaunojamās enerģijas ražotāja Eiropā.
Statkraft ir valsts kompānija, kas ir apņēmusies izmantot savas zināšanas arī citvalstu tirgos, kas attīstās.
Norvēģija Balkānos
Statkraft strādā arī Balkānu reģionā, birojs atrodas Serbijā un kompānijai ir ieplānoti projekti Rumānijā, Bulgārijā un Maķedonijā. Norvēģijas vēsturiskā kompetence un vadošā pozīcija lētas, atjaunojamas degvielas ražošanā atkal ieņem ievērojamu vietu viņu konsultāciju darbā ārvalstīs.
Bagāta ar hidroenerģiju
“Nav šaubu, ka Norvēģijas rūpniecības attīstība ir piedzīvojusi smagās rūpniecības posmus. Taisnība, ka nafta šodien ir ļoti svarīga, taču Norvēģijai ir arī bagātīgi hidronerģijas un vēja resursi. Mūsu garā krasta līnija nodrošina lielas resursu rezerves,” saka Statkraft Eiropas direktors, Olufs Ulsets.
Revolucionāra pētniecība
Ulsets norāda, ka Statkraft ir daudz ieguldījis pētniecībā, kas ir mērķtiecīgi vērsta uz tādu enerģijas tehnoloģiju attīstību, kas ir videi draudzīgas. Šī ir arī kompānijas priekšrocība Balkānu reģionā, kur šī pieredze ir palīdzējusi apsteigt konkurentus, sniedzot visatraktīvāko piedāvājumu reģionālajām varas iestādēm.
Norvēģijas enerģētikas vēsture
Norvēģijas ūdenskritumu spēks ir ticis izmantots dzirnakmeņu griešanai jau senajos viduslaikos. Valsts elektrifikācija 1800. gadu beigās padarīja iespējamu daudzo ūdensceļu izmantošanu, lai nodrošinātu ar elektroenerģiju rūpnīcas, kas atradās tālāk no ūdenstilpēm. Tādējādi hidroelektroenerģija lika pamatus Norvēģijas industrializācijai.
1900. gadu sākumā hidroelektroenerģija veicināja enerģiju patērējošu rūpniecību attīstību, piemēram, uzņēmums Norsk Hydro, kas ražoja mākslīgos augsnes bagātinātājus. Pēc Otrā pasaules kara tādas energo-ietilpīgas rūpniecības nozares kā alumīnija ražošana un elektroķīmiskā un elektrometalurģiskā rūpniecība piedzīvoja uzplaukumu, tā bija daļa no Eiropas atjaunošanas plāna. Hidroelektroenerģijas attīstības intensīvākie periodi bija no 1910. – 1925. un no 1960. – 1985. gada.
1960. gadu beigās Norvēģijā sākās naftas ēra, un 1975. gadā valsts kļuva par naftas un gāzes netto eksportētāju. Lai arī arvien pieaug dabasgāzes nozīme, nafta joprojām ir visbūtiskākais enerģijas sektora produkts.
1973. gada naftas krīze radīja jaunu starptautisku interesi par atjaunojamiem enerģijas resursiem, gan naudas taupīšanas nolūkos, gan vides apsvērumu dēļ. Jaunas atjaunojamās enerģijas jomas, kas Norvēģijā šobrīd tiek attīstītas, ir viļņu enerģija, vēja enerģija, karstie avoti un jaunas bioenerģijas izmantošanas veidi, kā, piemēram, dažāda veida biomasa siltuma ražošanai un biodegvielas (bioetanols un biodīzelis). Bioenerģija ir senākais enerģijas avots Norvēģijā, un koksne joprojām ir nozīmīgākais kurināmais.
Pirms Otrā pasaules kara viena piektā daļa Norvēģijas iedzīvotāju dzīvoja bez elektrības, un 1938. gadā tika izveidota valsts atbalsta sistēma. Pēc kara beigām minētā sistēma tika atjaunota, lai nodrošinātu visas tās Norvēģijas mājsaimniecības ar elektrību, kas atrodas uz cietzemes.
Jebkurai ūdens resursu izmantošanai ir jābūt varas iestāžu apstiprinātai. Stūrtings (Norvēģijas nacionālais parlaments), Valdība, Naftas un enerģētikas ministrija un Norvēģijas Ūdens resursu un enerģijas direktorāts (NVE) ir formāli atbildīgi par licenču izdošanu hidroelektrostacijām. Plaša mēroga vai kādi pretrunīgi projekti parasti tiek izskatīti Stūrtingā.
Elektroenerģijas piegādes sektora struktūra atspoguļo veidu, kā šī sistēma gadu gaitā ir attīstījusies. Elektroenerģijas stacijas un to īpašnieki tika izvēlēti vietējā līmenī, lai nodrošinātu nepieciešamo enerģiju jaunajām rūpniecības nozarēm, nodrošinātu elektrību vietējos apgabalos un piegādātu lētāku enerģiju ar pārnesošo kabeļu palīdzību. Rezultātā radās dažāda veida uzņēmumi ar atšķirīgu uzņēmējdarbības organizāciju, to īpašnieki daļēji bija vietējais privātais sektors un daļēji - pašvaldību, valsts un/vai valsts līmeņa publiskais sektors. Minētā daudzveidīgā struktūra pastāv vēl šodien.
Edited from Aschehoug and Gyldendal's Norwegian Encyclopedia / Asbjørn Vinjar
Tiesu iekārta
Tiesu iekārta tradicionāli ir uztverama kā trešā valsts pārvaldes forma. Parasto tiesu sistēmu Norvēģijā veido Augstākā Tiesa (Høyesterett), Augstākās Tiesas Pārrunu Apelāciju Komiteja (Høyesteretts kjæremålsutvalg), Apelāciju Tiesas (lagmannsrettene), Rajonu Tiesas (tingrett), un Samierināšanas Tiesas (forliksrådet), kā arī dažas speciālās tiesas. Norvēģija ir sadalīta sešos juridiskos apgabalos (lagdømmer) un 15 tiesu rajonos (lagsogn).
Tiesu vara veido relatīvi neatkarīgu pārvaldes atzaru. Tās politiskajai lomai ir divi komponenti: pirmkārt, tās darbība ļauj realizēt Stūrtinga (Norvēģijas nacionālais parlaments) pieņemto likumdošanu un, otrkārt, tā uzrauga likumdevēja un izpildvaras, lai nodrošinātu to darbības saskaņotību ar pašu iepriekš pieņemto likumdošanu.
Tiesu varai ir tiesības atlikt Stūrtinga pieņemtu statūtu, ja tas ir pretrunā ar valsts Konstitūciju. Tiesības “cenzēt” Stūrtinga darbību nav noteiktas Konstitūcijā, tāpēc ir pretrunīgas. Tas tika izmantots dažos gadījumos laikā no 1884. līdz 1918. gadam, kad Augstākā Tiesa apturēja dažas radikālas statūtu reformas. Kopš tā laika tiesu vara nav vēlējusies izmantot šīs savas tiesības. Visiem parastajiem tiesu iekārtas līmeņiem ir tiesības pārbaudīt statūtu juridiskumu, bet šādi gadījumi noteikti tiek galīgā veidā izskatīti Augstākajā Tiesā.
Avots: Ašehauga un Gildendāla (Aschehoug og Gyldendal's) Norvēģu enciklopēdija
Valdība un ministrijas
Valdība ir valsts augstākā izpildvara. Tās uzdevums ir iesniegt Norvēģijas nacionālajam parlamentam Stūrtingam (Storting) pieņemšanai likumprojektus un budžeta projektu, kā arī realizēt pieņemtos lēmumus caur ministrijām. Karalis uztic vairākuma partijai izveidot valdību vai darboties spējīgu koalīciju. Valdību izveido Stūrtings, tās priekšgalā atrodas Ministru prezidents.
Valdības lēmumus formāli pieņem Karalis katru piektdienu Padomē (tas ir kopīgs Karaļa un Valsts Padomes apstiprinājums). Visus Karaļa dekrētus paraksta Karalis, un tos ar parakstu apstiprina arī Ministru prezidents.
Norvēģijas valdībai un jo īpaši Ministru prezidentam ir mazākas pilnvaras nekā daudzās citās Rietumvalstīs. Tradicionāli premjerministrs, ārlietu ministrs un finanšu ministrs ir valdības augstākās amatpersonas.
Pieaugot valsts uzdevumu skaitam, likumdošanas funkcijas arvien biežāk izpilda valdība un tālāk atsevišķas ministrijas. Katrs ministrs ir sava resora politiskais vadītājs. Visciešāk ministri sadarbojas ar politiskajiem padomniekiem un ieceltajiem valsts sekretāriem, kuru amats līdzinās ministra vietnieka amatam.
Ministriju struktūra ir hierarhiska. Ģenerālsekretārs ir augstākais administratīvais vadītājs ministrijā, tālāk departamentu līmenī ir ģenerāldirektors (ekspedisjonssjef), tālāk nodaļu līmenī – ģenerāldirektora asistents (avdelingsdirektør), nodaļu līmenī – ģenerāldirektora asistenta vietnieks (underdirektør), tad nodaļas vadītājs (byråsjef), kā arī civilais dienests, kas darbojas padomnieki, izpilddirektori un ierēdņi.
Avots: Ašehauga un Gildendāla (Aschehoug og Gyldendal's) Norvēģu enciklopēdija
Reliģija Norvēģijā
Norvēģijā ir oficiāla valsts Protestantu baznīca, kas balstās uz reformācijas principiem. Lai gan baznīca un valsts nav nošķirtas, saskaņā ar 1964. gada izmaiņām valsts Konstitūcijā, visiem iedzīvotājiem ir tiesības brīvi izvēlēties savu reliģiju. Deviņi no katriem desmit etniskajiem norvēģiem ir Norvēģijas Valsts Baznīcas locekļi.
Attieksme pret reliģiju norvēģiem ir ļoti personiska; lai gan lielākā daļa cilvēku apgalvo, ka reliģijai ir liela nozīme viņu dzīvē, tas neatklājas aktīvi piedaloties reliģisko draudžu dzīvē. Pie Norvēģijas Valsts Baznīcas pieder aptuveni 88% iedzīvotāju, taču tikai 10% apmeklē baznīcas dievkalpojumus vai citus ar kristietību saistītus pasākumus biežāk kā reizi mēnesī.
Apmēram 5,9% iedzīvotāju pieder citām reliģiskām konfesijām, bet 6,2% nepieder nevienai. Lielākās reliģiskās un humānu principu apvienības, kas nepieder Norvēģijas valsts baznīcai, ir humānistu kustība, kuru pārstāv Norvēģijas Humānistu asociācija (63 000), islams (60 000), Vasarsvētku draudze (45 000), Romas katoļu baznīca (vairāk nekā 40 000), Brīvā evaņģēliski luteriskā brīvbaznīca (20 000), metodisti (13 000) un dažas mazākas ticīgo grupas.
Norvēģijas pievēršana kristietībai sākās ap 1000. gadu, kad aktīvāka kļuva tirdzniecības ar kristietisko Eiropu un vikingu sirojumi. Anglo-sakšu, kā arī Vācijas un Dānijas misionāri darīja visu, lai Norvēģijā iznīcinātu ticību tradicionālajiem ziemeļu mitoloģijas dieviem un dabas dievībām, kuras pielūdza sāmi.
Kristietiskā Norvēģija piederēja Romas katoļu Baznīcai līdz pat Reformācijai 1537. gadā. 1842. gadā tika izsludināts aizliegums neordinētiem evaņģēlistiem nodarboties ar sludināšanu. Tā rezultātā radās brīvbaznīcu kustība.
Avots: Ašehauga un Gildendāla (Aschehoug og Gyldendal's) Norvēģu enciklopēdija / Einar Molland / Haakon Flottorp
Gadalaiku svētki
Norvēģi lepojas, ka ir slēpotāju nācija, un ikviens, pat pilsētnieki, līdz ar pirmo sniegu novembrī un decembrī liek slēpes pie kājām. Slēpošana ir ļoti, ļoti populāra, it īpaši Lieldienās, kad iestājoties pavasarim, dienas kļūst aizvien garākas.
Janvāris
Sniega pūķi Mesvannā Tēlemarkā. Slēpošana ar pūķi.
Ziemeļblāzmas svētki Trumsē. Visi dodas turp, lai redzētu ziemeļblāzmu.
Svalbāras polārais džezs. Tas ir džeza un blūza festivāls piecu dienu garumā.
Februāris
Sniega skulptūru festivāls Vinjē. Pasākums, kurā apmeklētāji no ledus un sniega var radīt savu mākslas darbu un apbrīnot arī citu darinājumus.
Operas nedēļa Kristiansunnā. Notiek operas un baleta izrādes, mākslas izstādes un citi pasākumi.
Ziemas mākslas festivāls Lillehammerē. Tas piedāvā koncertus, kā arī ledus un sniega skulptūru svētkus.
Røros tirgus(februāra trešajā otrdienā).
Marts
Saulgrieži Svalbārā(marta pirmajā nedēļā). Tālu ziemeļos svin saules atgriešanās svētkus.
Holmenkolenes slēposanas svētki (marta otrajā nedēļā).
Alternatīvais gadatirgus Bergenā (marta vidū).
Birkebeineru sacīkstes (marta trešajā nedēļa). Tas ir slēpojums no Rēnas līdz Lillehammerei.
Ziemas festivāls Rērūsā. Lielisks mūzikas koncerts senajā vara ieguves pilsētiņā.
Sakrālās mūzikas festivāls Oslo (marta vidū).
Aprīlis
Sāmu Lieldienas un kāzas(marta beigās vai aprīļa sākumā).
Hordalannes Vossjazz(aprīļa sākumā). Viens no gada pirmajiem starptautiskajiem džeza festivāliem.
Bergenas tradicionālā blūza festivāls. Tiek uzskatīts par labāko festivālu visā Norvēģijā.
Deju diena (29.aprīlī).Tā ir pasaules deju diena, kuru norvēģi atzīmē ar eju uzvedumiem ielās un laukumos visā valsti.
Maijs
Maija džezs Stavangerā(maija pirmajā pusē). Popularitāti strauji ieguvis festivāls, kurā piedalās arī slavenības.
17.maijs (Syttende Mai).Norvēģijas Konstitūcijas diena, kuru visā valstī atzīmē ar bērnu gājieniem un ģimenes viesībām.
Bergenas Starptautiskajā mākslas festivālā 10 dienu garumā notie ārzemju viesu mūzikas, teātra un citi mākslinieciskie uzdevumi.
Bergenas nakts džezs. Notiek vienlaikus ar Bergenas festivālu. Bergenas nakts džezs pulcē daudz apmeklētāju vairāk nekā 70 dažādos koncertos.
Jūnijs
Lašu zvejas sezona (jūnijs-augusta vidus).
Mūzikas diena Oslo (pirmajā jūnija sestdienā). Klasiskā mūzika, džezs, pops un roks.
Norvēģijas kalnu maratons (jūnija pirmajā nedēļā). Nopietns maratons gleznainajos Jotunheimenas kalnos.
Vasaras koncerti Trollheugenē Bergenā. Edvarda Grīga mūzika tiek atskaņota viņa dzimtajās mājās.
Strīnas vasaras slēpošanas svētki Sognā un Fjūranē (jūnija vidus). Slēpošana šortos.
Nūrlannes svētki Surtlannē, Vesterolenē (jūnija vidū). Zvejošana atklātā jūrā.
Ziemeļjūras festivāls Heugesunnā (jūnija vidū). Eiropas mēroga sacīkstes makšķerēšanā.
Norwegian Wood Oslo (jūnija vidū). Rokmūzikas festivāls.
Īsfilmu festivāls Grimstadē populārs īsfilmu konkurss.
Sv.Hansa diena (24.06.). Tiek svinēti vasaras saulgrieži ar ugunskuru un dejām.
Kultūras festivāls Ziemeļnorvēģijā, Haštadē.
Rīsēras kamermūzikas festivāls Rīsērā (pēdējā jūnija nedēļā).
Ekstrēmo sporta veidu nedēļa Vosā (pēdēja jūnija nedēļa). Kalnu riteņbraukšana, klinšu kāpšana, ekstrēmā slēpošana, piedevām mūzika.
Reulannes tautas mūzikas konkurss (jūnija beigās, jūlija sākumā). Ustājas taitas muzikanti un dejotāji.
Vestfollas festivāls (jūnija beigās, jūlija sākumā). Mūzikas, deju un teātra festivāls, kas ilgst desmit dienas.
Jūlijs
Norsk Aften Norvēģijas Tautas muzejā Oslo (no 01.07.) „Norvēģu vakaros” tiek piedāvātas ekskursijas pa stāvbaznīcu un muzeju, tautas dejas, norvēģu nacionālie ēdieni.
Kongsbergas džeza festivālā (jūlija sākumā) muzicē ievērojami mākslinieki, tādi kā Džošua Redmens.
Quart festivāls Kristiansannā (jūlija pirmajā nedēļā). Rokkoncerti norvēģu un ārzemju mūziķu izpildījumā notiek gan zālēs, gan brīvdabā.
Fjœreheia Grimstad (no jūlija vidus). Agderes teātra brīvdabas izrādes ar H. Ibsena lugām un mūzikliem.
Moldes starptautiskajā džeza festivālā (jūlija pēdējā nedēļā) uzstājas pasaules un Norvēģijas labākie mākslinieki.
Tēlemarkas festivāls Bē (jūlija pēdējā nedēļā).
Starptautisks tautas mūzikas festivāls, kas domāts visai ģimenei: dziesmas, dejas, muzicēšana, koncerti, kursi un semināri.
Augusts
Koka kuģu svētki Rīsērā (augusta sākumā). Izstādes par piekrastes kultūru, veciem un jauniem koka kuģiem; brīvdabas koncerti.
Nūtodenes starptautiskais blūza festivāls (augusta pirmajā nedēļā). Koncerti notiek kubos un brīvdabā. „Blūza kruīzā” var doties arī tiek, kuriem na savas laivas.
Gǻlǻvann gudbrannsdālenē (3.-11.08.). Skaistā vietā brīvdabā tiek izrādīta H. Ibsena luga „Pērs Gints”.
Skandināvu medību un makšķerēšanas dienas Elverumā (augusta pirmajā pusē).
Stavangeres kamermūzikas festivāls un Oslo kamermūzikas festivāls (augusta vidū) piesaista daudz klausītāju koncertos vasaras vakaros.
Sildajazz Heugesunnā (augusta vidū). Krāšņs festivāls ar 20 koncertiem gan telpās, gan brīvdabā. Pasākumi bērniem, ielu gājieni, tirdziņš ar amatnieku darinājumiem ostmalā.
B.Bjērnsona festivāls Moldē 9augusta pēdējā nedēļā).
Starptautisks literātu saiets. Bjērnstjerne Bjērnsons bija viens no ievērojamākajiem norvēģu rakstniekiem.
Norvēģu filmu festivāls Heugesunnā (augusta beigās).
Astoņu dienu laikā izrāda 100 jaunas filmas. Amandas balvu pasniegšana.
Septembris
Nacionālā teātra sezonas atklāšana (septembra pirmajā pusē).
Ibsena kultūras festivāls (septembra pirmajā pusē). Norvēģu dramaturga godināšana notiek pilsētā, kurā Ibsens uzaudzis.
Jauniešu džezs Olesunnā (septembra beigās). Norvēģijas jūgendstila pilsētā uzstājas talantīgi džeza mūziķi vecumā līdz 30 gadiem.
Oktobris
Ultima mūsdienu mūzikas festivāls Oslo (oktobra pirmajā pusē), atspoguļo jaunākās tendences mūzikā, dejā un skatuves mākslā. Tas tiek rīkots kopā ar teātriem un muzejiem, Oslo koncertzāli.
Fārteina Vālena dienas Heugesunnā (oktobra beigās). Komponista un viņa daiļrades atceres dienas.
Oslo zirgu skate (oktobra vidus). Iemīļoti ģimenes svētki Oslo stadionā Spektrum.
Novembris
Rakfisk svētki Valdresā (novembra pirmās nedēļas nogalē). Pūdētā forele, ko piedāvā visiem, ir īsta delikatese.
Bērnu mākslas muzejā Oslo izstādīti bērnu zīmējumi no visas pasaules.
Ziemassvētku egles iedegšana (pirmajā Adventes svētdienā).
Decembris
Ziemassvētku koncerti (visu decembri).Pazīstami mūziķi un dziedātāji koncertē baznīcās.
Ziemassvētku tirdziņi (svētdienās).
Piparkūku mājiņas Galleriet Bergenā (visu decembri). Pasaulē lielākā piparkūku pilsētiņa, kas iekļauta Ginesa rekordu grāmatā. Vairāk kā 150 piparkūku mājiņu, kuģu un lidmašīnu izstāde vienuviet.