Zviedrija

Juris Rozītis
_{rakstnieks un režisors}

Zviedrijā starp kara bēgļiem apzināti meklēja prominentas sabiedriskas personas, lai izveidotos spēcīgs latviešu centrs. šobrīd pastāv divas latviešu grupas – vecie un jaunie iebraucēji –, kas satiekas vēstniecības pasākumos, bet organizētas sadarbības vēl nav.

Zviedrijā esmu nodzīvojis vairāk nekā trīsdesmit gadu, bet jau jaunībā, dzīvojot Austrālijā, man bija spilgts priekšstats par Zviedrijas latviešiem. Pazinu apgāda Daugava grāmatas. Tas līdz samērā nesenam laikam bija viskvalitatīvākais latviešu apgāds. Zināju Zviedrijā izdotos Raiņa kopotos rakstus ar Niklāva Strunkes fantāziju raisošām ilustrācijām. Bieži uzmeklēju informāciju par latviešiem un Latviju, šķirstot Arveda švābes Stokolmā rediģētās Latvju enciklopēdijas lapas. Zināju, ka Stokholmā dzīvo dzejnieki Veronika Strēlerte un Andrejs Eglītis, kā arī dramaturgs Mārtiņš Zīverts. Pazinu jauno dzejnieku Jura Kronberga un Pāvila Johansona darbus, kā arī rokgrupas Dundurs mūziku, kas jaunietim likās svaiga salīdzinājumā ar kora dziesmām un dažādiem šlāgeriem, ko klausījās vecākās paaudzes. Zināju, ka Stokholmā mīt Bruno Kalniņš un viņa vadītā sociāldemokrātu partija, kas piedāvāja alternatīvu trimdas konservatīvajai un viengabalainajai politikai.

Uz Stokholmu mani atvilināja iespēja studēt latviešu valodu Stokholmas Universitātē. Pateicoties profesorei Veltai Rūķei-Draviņai, tā bija vienīgā mācību iestāde ārpus Padomju Savienības, kur varēja studēt latviešu valodu un pat iegūt grādu.

Trimdas sākuma gados Zviedrijā bija manāma ražīga intelektuāla un kulturāla rosība. Latvijas Centrālā padome, kas rīkoja bēgļu laivu satiksmi pāri Baltijas jūrai, starp tautiešiem apzināti meklēja ievērojamas sabiedriskas personas, lai Zviedrijā veidotos spēcīgs latviešu centrs, kur ar laiku varētu izveidot tādu kā pagaidu valdību, kas pasaulei stāstītu par Latvijas okupāciju. Zviedrijā kādu laiku vienlaicīgi pastāvēja veseli divi latviešu laikraksti – Latvju Vārds un Latvju Ziņas –, bet ar atšķirīgām politiskām ievirzēm. Taču domu dažādība noveda līdz neiecietībai, piemēram, kādā sapulcē konservatīvāki cilvēki izsvilpa rakstnieku Kārli Skalbi, jo uzskatīja viņu par pārāk kreisu. Joprojām Zviedrijā pastāv divas latviešu pensionāru biedrības, kas izveidojušās atšķirīgu politisku ieviržu dēļ, tomēr šodien to dalībnieki apmeklē viens otra sarīkojumus.

Divas lielas organizācijas vadījušas Zviedrijas latviešu aktivitātes cauri gadiem. Latviešu palīdzības komiteja, kas dibināta, lai sniegtu dažādu palīdzību bēgļiem, šodien galvenokārt atbalsta latviešu skolas un bērnu nometnes, korus un citus kultūras pasākumus. Zviedrijas Latviešu centrālā padome savukārt izveidota kā politiska balss, kas pasaules forumos var runāt Zviedrijas latviešu vārdā. Kaut arī daudzas abu šo organizāciju funkcijas ir zaudējušas aktualitāti, organizācijas vēl joprojām darbojas.

Zviedrijā sabiedrības spiediens visiem būt vienādiem ir spēcīgāks nekā citās latviešu mītnes zemēs. Vēl samērā nesen ik pa laikam kāds pārmetošs zviedrs publiski taujāja, kāpēc es ar saviem bērniem runāju svešā valodā. No otras puses, zviedru valdības devīgā nostāja pret mazākumtautībām, dodot tām sarīkojumu, mēģinājumu telpas bez maksas, ieviesis latviešu sabiedrībā zināmu kūtrumu. Pretstatā citām zemēm, kurās mīt daudz latviešu, Zviedrijā nekad nav bijis latviešu nams. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas vēstniecība Stokholmā bijusi ļoti pretimnākoša un labprāt atvērusi savas durvis dažādiem latviešu pasākumiem.

Zviedriju pretstatā citām zemēm, kur dzīvo latvieši, ietekmē tās tuvums Latvijai. Ļaudis braukā uz Latviju un dažādās jomās tur darbojas, un vairs nevelta tik daudz spēka Zviedrijas latviešu sabiedriskajam darbam. Ir tik vienkārši no Zviedrijas nedēļas nogalē aizbraukt uz Latviju apmeklēt teātra izrādi, un nav vairs agrākās vajadzības pēc pašmāju teātra ansambļa. Lielāka latviešu Jāņu svinēšana Zviedrijā vairs nenotiek, lai gan pirms divdesmit pieciem gadiem Jāņi Stokholmas apkārtnē spēja pulcināt līdz pat 400 Jāņa bērnu.

Zviedrijas latviešu skaits pēdējos gados ir krasi mainījusies – vecākās paaudzes dabīgi sarūk, bet daudzi jaunāka gadagājuma cilvēki pārcēlušies uz Latviju. To vietā nāk jauni izbraucēji no Latvijas, kas pagaidām nejūt to pašu vajadzību veidot organizācijas, kā Otrā pasaules kara bēgļi, viņi neiesaistās vecajās organizācijās, jo tās viņus neuzrunā. šobrīd pastāv divas latviešu grupas – vecie un jaunie iebraucēji –, kas satiekas vēstniecības pasākumos, bet organizētas sadarbības vēl nav. Tomēr ir sajūta, ka viss lēnām mainās, un latvieši Zviedrijā sāk apzināties vajadzību vienoties un kopā darboties. Domājams, ka tuvināšanās rādīs panākumus jau tuvākajā laikā.
_{Avots:www.lv90.lv}